Mārtiņš ir aizgājis

Vakar visi saņēmām skumjo ziņu par Mārtiņa Freimaņa nāvi. Šķiet, ka daudzi tam joprojām vēl netic. Kādēļ tik jauns, jauks, talantīgs cilvēks aiziet no šis pasaules? Tik daudz viņa koncertos ir dziedāts, lēkāts... Nu tā vairs nebūs nekad. Pēdējoreiz vēl sastapsimies ar viņu 3.februārī, paldies pateiksim... Tu tik nesavtīgi darīji savu darbu mūsu visu dēļ, ka pats sadegi. Pepes žēl...

Kāda gan es esmu muļķe bijusi!

Laikam patiešām esmu muļķe, jo domāju un cerēju, ka cilvēks (Andis Meisters), pieķerts nagu palaišanā, mainīsies. Es viņam turpināju uzticēties un pamatīgi apdedzinājos. Likās, ka slepus izdzertie alkohola krājumi, kuri manās mājās glabājās jau sen, jo pati alkoholu lietoju minimāli, ir it kā nieks. Žēl bija, ka nebūtībā aizgāja ne tikai ļoti dārgs konjaks, bet arī 30-to gadu Latvijas ražojuma liķieri, kurus man bija atstājis nu jau mūžībā aizgājušais vectēvs un kurus bija nolemts lietot kādā ļoti īpašā gadījumā. Bet nu par to varu aizmirst. Biju muļķe un turpināju cilvēkam uzticēties, kamēr saņēmu par to atmaksu. Nejauši atklāju, ka tagad, kad alkohola krājumu vairs nebija, no mājām bija aiznesti daudzi man mantojumā atstāti zelta gredzeni, kā arī mammas rotaslietas, kuras viņa atdevusi uzglabāt pie manis. Viņš liedzās. Bet, kad atradās lombardu kvītis, viņam vairs nebija citas izejas kā atzīties. Toreiz pieskatīju viņa algu, lai tā netiktu nodzerta un mēs gājām uz lombardiem un daļu gredzenu izpirkām. Sazinājos arī ar viņa mammu, kura stingri noteica, lai algu paņemu, jo pretējā gadījumā tā tiks nodzerta un gredzenus neizpirks. Bet tad Andi no darba Dailes teātrī, kur strādāja par skatuves strādnieku, atlaida, nauda izbeidzās. Un arī vēlme pārējos gredzenus atdot pazuda. Braucu pie viņa uz mājām, lūdzos, izstāstīju viņa vecākiem, cerēju, ka nauda kopīgiem spēkiem tiks atrasta un gredzeni izpirkti, jo lombardā tos taču neviens līdz bezgalībai neuzglabā. Man zuda jebkāda cerība savu mantoto īpašumu atgūt. Ko man vajadzēja darīt? Nolaist rokas un padoties? Uzdāvināt viņam šīs mantas? Par ko? Par to, ka dzīvoja pie manis pilnā pansijā bez jebkādām rūpēm par ikdienu, maksājumiem utt.? Nolēmu internetā painteresēties Valsts policijā, ko man iesākt, kā tālāk rīkoties. Pastāstīju notikušo faktu un gaidīju atbildi. Jāsaka, ka policija šoreiz noreaģēja neadekvāti ātri. Kamēr gaidīju atbildi e-pastā, izdzirdu trepju telpā rosību un kņadu. Piegāju pie durvīm, bet tur policisti apjautā garāmgājējus, kur te tā zādzība notikusi. Man pat tā kā kauns palika, ka manas "nenozīmīgās" problēmas dēļ policija atskrējusi uz mājām. Nācās viņus ielaist. Viņi momentā sastādīja protokolu, zīmēja dzīvokļa plānu utt. Tā rezultātā tika ierosināta krimināllieta. Mans apzadzējs bija ārkārtīgi nikns un man likās, ka man jāsāk justies vainīgai, ka tā noticis.  Šoreiz nauda atradās un manis norādītos gredzenus paspēja izpirkt un es tos saņēmu atpakaļ. Tikai vēlāk atklāju, ka vismaz viens gredzens manā rotaslietu kastītē tomēr nav.  Protams, atkal bija liegšanās, uzkliedzieni. Atkal gandrīz vai man pašai bija jāsāk justies vainīgai. Bet man par izbrīnu , pašos pirmajos 2010.gada novembra datumos minētā persona ļoti steidzami gribēja mani satikt un tikšanās iemesls it kā bija tas, ka viņam ārkārtīgi svarīgi atdot man vēl vienu gredzenu, kuru viņš patiešām tomēr esot savulaik paņēmis. Gredzena gan vairs neesot, bet došot vai nu naudu vai līdzvērtīgu gredzenu. Tas arī viss. Gredzena man nav, jo viņš vairs neliekas ne zinis. Bet vecākiem es pat nedrīkstu pateikt, ka esmu joprojām apzagta, tas viņiem būtu ļoti sāpīgi. Ko darīt? Vai tiešām atkal sākt ar policiju? Savādāk ar šo īpatni galā netikt.
Un tagad, Andi, rakstu tev, jo zinu, ka tu šo agri vai vēlu lasīsi. Paldies tev par tiem dažiem jaukiem niekiem, ko esi manā labā darījis (ja vien nebūtu alkohola, varbūt tu nebūtu nemaz tik slikts un ļauns, to pat tava mamma ne reizi vien teikusi), bet to ļauno es aizmirst nespēšu (par ko arī tev daudzreiz esmu teikusi, kad esi mēģinājis atvainoties par kārtējo nodarījumu). Atceros, ka reiz, kad atkal bija tev bija uznācis kārtējais delīrijs un man tika uzvelti visi apvainojumi un pasaules grēki, es tev teicu, ka laikam taču arī tad, ja gadījumā tavā dārzā gadīsies neražas gads, arī pie tā es būšu vainīga. Nu, šķiet, mans paredzējums piepildījies simtprocentīgi. Dzirdu un dzirdu aizvien jaunus brīnumus, kuros tieku vainota, lai gan kur tas laiks, kopš neesam tikušies, runājuši. Tomēr to, ko esi solījis man atdot, es gaidu atpakaļ. Vajadzētu tomēr izpildīt solījumu, ko tik kvēli solīji man 2010. gada novembra sākumā.