Bauska

Neizsakāms prieks par skaisto, sakopto un galvenais - latvisko Bausku. Vakar pati apskatīju arī jaunatklāto pieminekli Bauskas aizstāvjiem pret padomju okupāciju. Tādus vajadzētu vairāk un katrā pilsētā. Paldies Bauskai!

Kubeseles dabas taka - ērču midzenis.

Mūsu ģimene ļoti iecienījusi atpūtu dabā. Katrā brīvā brīdī apceļojam Latviju un citas valstis. Visbiežāk jau iznāk būt tepat Latvijas mežos, pie jūras utt. Pēdējā laikā visur populāras kļuvušas dažādas dabas takas, kuras tad nu arī cenšamies apmeklēt. Ir patīkami būt pie dabas, sajust tās pirmatnīgumu, bet tajā pat laikā pārvietoties pa drošiem ceļiem, takām, laipām un just, ka taku saimnieki par apmeklētājiem rūpējas. Nav jau noslēpums, ka mūsu meži pilni ar ērcēm un ja ērce inficēta, nelīdz ne pareizs apģērbs, ne arī tas, ka esi vakcinējies. Šopavasar esam izstaigājuši gan Ķemeru takas, gan Līgatnes, Siguldas un Ieriķu takas. Izlasīju arī par Kubeseles taku, kas sākas un beidzas pie Krimuldas baznīcas un man tā šķita interesanta ar to, ka ir diezgan gara (gandrīz 4 km) un tur atrodas arī dažādi apskates objekti. Šī gada maija pastaiga iesākās jauka un jautra. Vispirms iepazināmies ar oficiālo informācijas stendu stāvlaukumā, tad izstaigājām labirintu, sasveicinājāmies ar tur atnākušajiem suņiem, apskatījām Kaupo atdusas vietu, kādu alu, kas vēl redzama, neieejot mežā un tad taka ievijas mežā. Jau pirmajā mirklī gribējās doties atpakaļ, bet likās, ka gan jau būs labi un ja aiziesim atpakaļ, vēlāk būs sajūta, ka kaut kas tomēr nav apskatīts, līdz galam izdarīts. Bet faktiski tā šaurā taciņa vijās cauri krūmu brikšņiem un džungļiem, kur no zariem un garas zāles vispār nav iespējams izvairīties. Kad bijām jau apmēram pusceļā, pamanījām pirmās ērces uz sava apģērba. Nu jau vairs nebija jēgas iet atpakaļ, jo priekšā apmēram tik pat liels ceļa gabals un cerība, ka varbūt tomēr ceļš būs klajāks. Tā arī bija. Kad tikām līdz Gaujai, likās, ka nu varēsim iet brīvi. Novilkām visu, ko vien var novilkt, izpurinājām drēbes, izķemmējām matus un devāmies tālāk. Izejot no meža, vēl krietns gabals bija jābrien pa nepļautu lauku, kur zāle pinās pa kājām un arī tajā iespējams, ka bija ērces, jo atnākot līdz stāvlaukumam un mašīnai, atkal atradām uz drēbēm ērces. Atkal ģērbāmies nost, purinājām, ķemmējām un laimīgi, ka tikuši no tās elles ārā, braucām mājās. Tomēr viss tik labi nebeidzās. Lai gan mājās visas drēbes uzreiz novilkām un pārģērbāmies, tomēr vienam no mums ērce piesūcās. Jācer, ka komplikāciju nebūs, jo tās jau parādās tikai pēc ilgāka laika.
Jāsaka, ka šī diena bija kā murgs. Ne mēs kaut ko no apskatāmajiem objektiem redzējām, jo lielu daļu ceļa pavadījām skrienot, lai ātrāk tiktu galā, ne arī dabu baudījām un atpūtāmies. Izbrīna tas, ka plaši reklamēta taka, kurai ir arī savi uzturētāji, nav aprīkota kaut vai ar brīdinājumiem par to, ka tur ir ērces. Ja nevar taku uzturēt vajadzīgajā kārtībā, tad vismaz jāizliek brīdinājumi jeb arī taku jāsaīsina, lai apmeklējiem nebūtu jāspraucas caur krūmiem. Tur taču nedodas tikai pieredzējuši dabas pētnieki, bet arī parasti ierindas pilsoņi ar bērniem. Kad paudu savu sašutumu kādam vietējam atbildīgam darbonim, tas atbildēja, ka tur jau tā dabas unikalitāte un ka mums jāsadzīvo ar katru dieva dotu radībiņu. Jā, es tam piekrītu un nemaz arī nepieprasu izlaist mežā dihlofosu un iznīcināt insektus. Es vienkārši vēlos, lai taka tiktu vai nu sakārtota tā, lai apmeklētājiem nebūtu jācieš jeb arī lai tiktu izlikti pamanāmi brīdinājumi, ka tur ir ērces un ka iespējama apgrūtināta pārvietošanās. Vai tas ir daudz prasīts?
Pirms dodaties uz šo Kubeseles dabas taku, lūdzu apdomājiet, vai vispār vēlaties tajā iet. Varbūt labāk nevajag.

LĪGATNE - desmit brīnumu pilsēta jeb In Memoriam lācene Made

Skaistā Līgatne, kas līdz šim lepojās ar saviem deviņiem brīnumiem, kopš 24. aprīļa vakara var sākt "lepoties" ar vēl vienu - desmito. Ar pieradināta, neaizsargāta lāča Mades nošaušanu, kas bija paņēmusi brīvsoli no savas mītnes Līgatnes dabas parkā. Divas dienas tai tika sekots, bet kad neviens nevarēja izdomāt kā to noķet un aizvest atpakaļ uz mājām, kādam šaurpierainajam ienāca prātā doma to nošaut. Jā, jā, nošaut! Un nevis iešaut miega zāles, kā to dara pie civilizētiem cilvēkiem. Tagad sacer pasaciņas, ka lācis it kā uzbrucis kopējai Velgai, bet patiesība esot pavisam savādāka. Velga pati neatzīst, ka būtu bijis uzbrukums un viņa pati būtu varējusi miega zāles iešaut, ko jādara no ne pārāk liela attāluma. Bet kādam izdzimtenim radās doma nošaut pavisam. Tā sakot, nav lāča, nav problēmas. Krievu psiholoģija un domu gājiens. Bet šādiem cilvēkiem (ne tikai šiem slepkavām, bet arī citiem noziedzniekiem, zagļiem, meļiem, dzīvnieku spīdzinātājiem) tas viss ar laiku nāks atpakaļ, tikai žēl, ka viņi par to nedomā pirms noziegumu izdarīšanas. Ak, jā, protams, viņiem jau nav ar ko domāt! Tie ir bezsmadzeņu un bezdomu radījumi.

Šodien (26.aprīlī) vēl nācās uzzināt, ka nabaga lācīti izbāzīšot. Cinisms visaugstākajā pakāpē! Tas maksāšot 1000 latus!  Kāpēc nauda netika likta lietā, lai civilizētā veidā lāci saķertu vai aizmidzinātu vai vēl labāk - lai pirms tam voljēru sakārtotu? Tam naudas nekad nav bijis un nebija. Bet izbāzenim - tam būs! Varbūt labāk to izbāzeni turēt Šteina kabinetā, lai skatās uz "varoņdarbu" diendienā. Nedomāju, ka būtu ētiski rādīt cilvēkiem tā lāča izbāzeni, par kuru viņi braukuši priecāties un skatīties uz dzīvu.

Šis varētu būt jaunais Līgatnes ģerbonis jeb PR plakāts. To atradu internetā šeit: http://blog.digibrand.lv/made-in-ligatne