Jūrmalā nedomā par vēsturisko objektu saglabāšanu

Šoruden biju izdomājusi, ka jāaizbrauc uz Jūrmalu. Šoreiz ne sauļoties un peldēties un ne izrādīt sevi un citus paskatīties pastaigā pa Jomas ielu. Gribējās apskatīt, kā tad Jūrmalā tiek saglabātas vēsturiskās vērtības. Līdz šim radies iespaids, ka Jūrmalai ir tikai viena problēma un sāpe un interešu objekts - Jaunais vilnis. Jo Jūrmalā, kaut arī tā ir kūrortpilsēta, Dome nemaz nedomā par kādu sanatoriju, atpūtas namu izveidi ar kādiem interesantiem knifiņiem un labām cenām, kas spētu piesaistīt klientus un tūristus no visas pasaules. Tai ir tikai viena vēlme - saglabāt šo karikatūru parādi ar balagāna elementiem - Jauno vilni un iztirgot pēc iespējas vairāk zemes, dzīvokļu un māju šiem Latvijai nelojālajiem Krievijas cilvēkiem.
Ja vēl Raiņa un Aspazijas piemiņa Jūrmalā kaut cik tiek saglabāta un uzturēta, tad to nevar teikt par citām vēsturiskām ēkām un cilvēkiem.
Zinu, ka Jūrmalas nomalē, Strauta ielā, ir mazs koka namiņš, kuru kādu laiku īrējis Emīls Dārziņš, tajā viņš radījis savu "Melanholisko valsi" un droši vien taču ne bez Domes līdzdalības pie tā pat ir pielikta piemiņas plāksne, kas šos fakstus apliecina. Pašlaik ēka stāv ar vaļā durvīm, ir izdemolēta, teritorijā var iekļūt pa saplēstu sētu. Daudz jau vairs netrūkst, lai, iestājoties aukstajam laikam, bomži to vienkārši nosvilinātu. Ar lielu cerību uzrakstīju par šo faktu Jūrmalas Domei, bet aplauzos - nesaņēmu atbildē ne raksta galiņa. Tātad - par to viņiem ir nulle intereses.
Iedomājos apmeklēt arī Majoru muižu, kura celta ap 1910. gadu kā vasaras rezidence un medību pils pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Majoru muižas īpašnieki jau no 16. gadsimta bija Kurzemes muižnieku Firksu dzimta, kura muižā uzturējās vasarās. Vēlāk ēkā bijis bērnu nams. Tagad ēka ir tukša, noplukusi, skaistais parks aizaudzis. Laikam tiek gaidīts, lai to arī kāds nosvilina jeb lai laika zobs sagrauž. Tad varēs to nojaukt un būs par kādu problēmu mazāk.
Arī Dubultos ir kāda interesanta ēka - bijusī Bērziņa–Šmithena ģimnāzija. Pirmā latviešu tautības privātskola Rīgas Jūrmalā, dibināta 1909. gadā. Eižena Laubes projektētajā skolā strādāja un mācījās ievērojamas personības, to skaitā skolas dibinātājs Ludis Bērziņš (folklorists un pedagogs), skolotājs Jānis Kuga (mākslinieks), skolēni Pauls Stradiņš (mediķis), Pauls Kalniņš (sociāldemokrāts), Jānis Sudrabkalns (dzejnieks) un daudzi citi.  Internetā var atrast informāciju, ka ēkā atrodoties bibliotēka. Tā ir veca informācija. Ēka ir uz sabrukšanas robežas, vietām bez jumta, vietām sašķiebusies. Vienīgo cerību vieš fakts, ka pie ēkas stāv apsardzes mašīna un to sargā. Varbūt tomēr ir doma atjaunot?
Jāsaka, ka no Jūrmalas atgriezos visai skumīgā noskaņojumā. tās vadībai interesē tikai savu spalvu spodrināšana un iztapšana Krievijas naudas maisiem, kuru nauda, acīmredzot, pilsētas uzturēšanai un vēstures saglabāšanai nav domāta.

Baldones picērijai - fui!

Neesmu liela picu ēdāja un picēriju apmeklētāja, bet tā kā mans dēls ir padsmitnieks, šad un tad nākas piekāpties un ieiet arī kādā picērijā. Apmēram pirms diviem gadiem garāmbraucot iegājām Baldones Novada picērijā, kas patīkami pārsteidza. Bija ļoti gardas picas, samērā laipna apkalpošana. Pēc tam arī internetā lasīju labas atsauksmes. Pagāja divi gadi un atkal tur braucām garām 7.jūnijā. Dēls ieteicās, ka varētu tur kādu picu apēst. Piekritu. Pasūtījām picu, es kafiju un mums kopā bija jāmaksā 8 eiro un 20 centi. Devu 20 eiro gabalā un vēl apvaicājos vai pārdevēja nevēlas, ka iedodu 20 centus, lai vieglāk izdot. Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt, bet sāka man atlikumu skaitīt un bērt naudas šķīvī 2, 5, 10 un 20 centos. Tātad 12 eiro saņēmu tieši divus naudas šķīvjus pilnus ar sīknaudu. Es biju tik apstulbusi, ka nespēju ne vārda pateikt. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja atteikties no pirkuma, ja jau nevar pat pabrīdināt, ka izdos man tādu sīknaudu. Bieži mani pardevēji ir brīdinājuši, ka viņiem nāksies izdot pa vienam eiro vai vēl sīkāk un tad es izlemju vai pirkt jeb kaut kā savādāk mēģināt sakombinēties. Arī todien Baldonē mēs būtu pa visiem makiem kaut kā tos 8 eiro kopā savākuši, bet pārdevēja uzskatīja par labāku vispār nesaruāties. Jāsaka, ka arī kafija tur bija nebaudāma, ūdeņaina un bez kafijas garšas un smaržas. Dēls teica, ka pica arī neesot bijusi tāda, kāda tur cepta agrāk. Vismaz divus klientus viņi ir zaudējuši.

Kārļa Zāles piemiņas nekopšana Inčukalnā

Mūsu slavenais latvietis Kārlis Zāle (1888.-1942.) tik daudz unikālus mākslas darbus mums atstājis, nodzīvojis īsu, bet piesātinātu un interesantu dzīvi, bet par viņa piemiņas saglabāšanu neviens daudz nedomā. Nezinu kādā stāvoklī ir viņa jaunības mītnes vieta Liepājā, sen neesmu bijusi arī Rīgā, Satekles ielā, kur bija viņa nams un darbnīca, bet Inčukalna mājiņa iet postā. Laikam jau uzskata, ka labākas piemiņas tēlniekam nav kā viņa atstātie mākslas darbi - Brīvības pimineklis, Brāļu kapi Rīgā, Sudrabkalniņš, Pumpura piemineklis Lielajos kapos, piemineklis pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos u.c. un tad jau tādu "štrunta" māju var izspokot un sačakarēt. Vai Inčukalna vadība nesaprot, ka tas būtu labs tūrisma maršruts, ja tajā namiņā iekārtotu muzeju un to savestu lietošanas kārtībā, nojaucot padomju okupācijas gados piebūvētās nožēlojama izskata piebūves.
Kārlis Zāle augstu tika vērtēts arī tolaik Krievijā. 1913.gadā viņš ar uzslavu beidzis Kazaņas mākslas skolas Tēlniecības nodaļu un sakarā ar Krievijas caru Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas jubileju, diplomdarbā izgatavojis 17 caru attēlus - pirmo un pēdējo caru visā augumā, pārējiem krūšutēlus, kā arī monumentālu grupu ledū 10m augstumā Susaņina piemiņai. Tur arī nepiemērotos laika un darba apstākļos K.Zāle sabeidza savu veselību, ar ko nācās mocīties visu atlikušo mūžu.
Labs izziņas avots un arī sava veida piemiņa māksliniekam ir nesen izdotais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfiskais romāns "Trīs zvaigznes", kura iespaidā man radās vēlme izzināt K. Zāles Inčukalna periodu. Kad mākslinieks jau pilnībā bija sabeidzis savu veselību, ārsti ieteikuši, ka vēl par kādu gadiņu mūžu varēs paildzināt, dzīvojot laukos, kur vieglāk elpot. Izvēle kritusi uz Inčukalnu, jo tur bijusi arī sanatorija, kur laiku pa laikam paārstēties. Par labu izvēlei nācis arī tas, ka tolaik šajā teritorijā dzīvojuši daudzi tā laika populāri aktieri, mākslinieki.
20.gadsimta sākumā Inčukalns gaisa tīrības ziņā bija 2.vietā Eiropā. Veselīgais gaiss, priežu mežs, Gauja, ērta satiksme ar Rīgu - tas viss nodrošināja, ka Inčukalns kļuva iecienīta atpūtas vieta. Pēc Pirmā pasaules kara postījumu likvidēšanas Gaujas krastos izauga vasarnīcu ciems, ko būvēja rīdzinieki, pārsvarā mākslinieki. Inčukalniešiem ir teiciens: “Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā.” Ar to domāts īpašais gaiss, ko rada saglabātie priežu meži. 
 K.Zāles māja atrodas priežu meža ielokā Krustiņu kalnā, ko dēvēja arī par Aktieru kalniņu, jo tur vasaras atvaļinājumu pavadīja izcilie latviešu teātra mākslinieki Anta Klints, Alfrēds Antmanis Briedītis, Ella Jēkabsone, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga. Par aizgājušajiem labajiem laikiem šobrīd palicis maz liecību, vairāku logu rūtis – izsistas. 

Savulaik žurnālā "Atpūta" Krustiņu kalnu dēvēja par Latvijas Holivudu. Šeit dzīvojošie mākslinieki ar vērienu gan strādāja, gan izklaidējās. Vasarās galvaspilsētas aktieri Inčukalnā uz improvizētas skatuvītes iestudēja teātra izrādes, kurās paši spēlēja galvenās lomas, bet vietējie iedzīvotāji piedalījās masu skatos.
Tas bijis liels notikums – spēlēt kopā ar profesionāliem aktieriem. Vēlāk, pēc kara, tie mākslinieki, kuri neizbrauca no valsts – operas solisti, mūziķi un aktieri – pulcējās Annas Ludiņas mājās, kur šodien zaļo viņas iekoptais "Mākslinieku dārzs".
 Inčukalna sanatorijas ēka celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma kā medību pils. Tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk - agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase. Greznajā ēkā izvietotajā sanatorijā varēja atpūsties 32 cilvēki. Otrā pasaules karalaikā tur tika ierīkota vācu, vēlāk - padomju karavīru lazarete. 50. gados te bija tuberkulozes sanatorija bērniem, 70. gados - astmas slimnieku sanatorija. No 1993. gada pilī saimniekoja Bērnu bāreņu aprūpes centrs "Inčukalns".
Šeit savu veselību uzlabojis arī Kārlis Zāle.

 Kā jau daudzviet pie mums, skaistas, vēsturiskas ēkas tiek pamestas, netiek apsaimniekotas utt. Šurp braucu ar domu, ka te patiešām ir aprūpes nams, bet izrādās, ka tā te vairs nav.Ēka esot atsavināta, slimie bērni izformēti pa citām iestādēm, bet ēka stāv tukša. Nu it kā esot nodota kaut kāda kārtējā izpriecu nama veidošanai ar ļoti lielu iespējamību, ka šis arhitektūras piemineklis vairs nebūs tautai pieejams. 
Skaisti Inčukalna vadība atkratās no savu kultūras objektu sakopšannas! "Paldies" viņiem par to!