Jūrmalā nedomā par vēsturisko objektu saglabāšanu

Šoruden biju izdomājusi, ka jāaizbrauc uz Jūrmalu. Šoreiz ne sauļoties un peldēties un ne izrādīt sevi un citus paskatīties pastaigā pa Jomas ielu. Gribējās apskatīt, kā tad Jūrmalā tiek saglabātas vēsturiskās vērtības. Līdz šim radies iespaids, ka Jūrmalai ir tikai viena problēma un sāpe un interešu objekts - Jaunais vilnis. Jo Jūrmalā, kaut arī tā ir kūrortpilsēta, Dome nemaz nedomā par kādu sanatoriju, atpūtas namu izveidi ar kādiem interesantiem knifiņiem un labām cenām, kas spētu piesaistīt klientus un tūristus no visas pasaules. Tai ir tikai viena vēlme - saglabāt šo karikatūru parādi ar balagāna elementiem - Jauno vilni un iztirgot pēc iespējas vairāk zemes, dzīvokļu un māju šiem Latvijai nelojālajiem Krievijas cilvēkiem.
Ja vēl Raiņa un Aspazijas piemiņa Jūrmalā kaut cik tiek saglabāta un uzturēta, tad to nevar teikt par citām vēsturiskām ēkām un cilvēkiem.
Zinu, ka Jūrmalas nomalē, Strauta ielā, ir mazs koka namiņš, kuru kādu laiku īrējis Emīls Dārziņš, tajā viņš radījis savu "Melanholisko valsi" un droši vien taču ne bez Domes līdzdalības pie tā pat ir pielikta piemiņas plāksne, kas šos fakstus apliecina. Pašlaik ēka stāv ar vaļā durvīm, ir izdemolēta, teritorijā var iekļūt pa saplēstu sētu. Daudz jau vairs netrūkst, lai, iestājoties aukstajam laikam, bomži to vienkārši nosvilinātu. Ar lielu cerību uzrakstīju par šo faktu Jūrmalas Domei, bet aplauzos - nesaņēmu atbildē ne raksta galiņa. Tātad - par to viņiem ir nulle intereses.
Iedomājos apmeklēt arī Majoru muižu, kura celta ap 1910. gadu kā vasaras rezidence un medību pils pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Majoru muižas īpašnieki jau no 16. gadsimta bija Kurzemes muižnieku Firksu dzimta, kura muižā uzturējās vasarās. Vēlāk ēkā bijis bērnu nams. Tagad ēka ir tukša, noplukusi, skaistais parks aizaudzis. Laikam tiek gaidīts, lai to arī kāds nosvilina jeb lai laika zobs sagrauž. Tad varēs to nojaukt un būs par kādu problēmu mazāk.
Arī Dubultos ir kāda interesanta ēka - bijusī Bērziņa–Šmithena ģimnāzija. Pirmā latviešu tautības privātskola Rīgas Jūrmalā, dibināta 1909. gadā. Eižena Laubes projektētajā skolā strādāja un mācījās ievērojamas personības, to skaitā skolas dibinātājs Ludis Bērziņš (folklorists un pedagogs), skolotājs Jānis Kuga (mākslinieks), skolēni Pauls Stradiņš (mediķis), Pauls Kalniņš (sociāldemokrāts), Jānis Sudrabkalns (dzejnieks) un daudzi citi.  Internetā var atrast informāciju, ka ēkā atrodoties bibliotēka. Tā ir veca informācija. Ēka ir uz sabrukšanas robežas, vietām bez jumta, vietām sašķiebusies. Vienīgo cerību vieš fakts, ka pie ēkas stāv apsardzes mašīna un to sargā. Varbūt tomēr ir doma atjaunot?
Jāsaka, ka no Jūrmalas atgriezos visai skumīgā noskaņojumā. tās vadībai interesē tikai savu spalvu spodrināšana un iztapšana Krievijas naudas maisiem, kuru nauda, acīmredzot, pilsētas uzturēšanai un vēstures saglabāšanai nav domāta.

Baldones picērijai - fui!

Neesmu liela picu ēdāja un picēriju apmeklētāja, bet tā kā mans dēls ir padsmitnieks, šad un tad nākas piekāpties un ieiet arī kādā picērijā. Apmēram pirms diviem gadiem garāmbraucot iegājām Baldones Novada picērijā, kas patīkami pārsteidza. Bija ļoti gardas picas, samērā laipna apkalpošana. Pēc tam arī internetā lasīju labas atsauksmes. Pagāja divi gadi un atkal tur braucām garām 7.jūnijā. Dēls ieteicās, ka varētu tur kādu picu apēst. Piekritu. Pasūtījām picu, es kafiju un mums kopā bija jāmaksā 8 eiro un 20 centi. Devu 20 eiro gabalā un vēl apvaicājos vai pārdevēja nevēlas, ka iedodu 20 centus, lai vieglāk izdot. Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt, bet sāka man atlikumu skaitīt un bērt naudas šķīvī 2, 5, 10 un 20 centos. Tātad 12 eiro saņēmu tieši divus naudas šķīvjus pilnus ar sīknaudu. Es biju tik apstulbusi, ka nespēju ne vārda pateikt. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja atteikties no pirkuma, ja jau nevar pat pabrīdināt, ka izdos man tādu sīknaudu. Bieži mani pardevēji ir brīdinājuši, ka viņiem nāksies izdot pa vienam eiro vai vēl sīkāk un tad es izlemju vai pirkt jeb kaut kā savādāk mēģināt sakombinēties. Arī todien Baldonē mēs būtu pa visiem makiem kaut kā tos 8 eiro kopā savākuši, bet pārdevēja uzskatīja par labāku vispār nesaruāties. Jāsaka, ka arī kafija tur bija nebaudāma, ūdeņaina un bez kafijas garšas un smaržas. Dēls teica, ka pica arī neesot bijusi tāda, kāda tur cepta agrāk. Vismaz divus klientus viņi ir zaudējuši.

Kārļa Zāles piemiņas nekopšana Inčukalnā

Mūsu slavenais latvietis Kārlis Zāle (1888.-1942.) tik daudz unikālus mākslas darbus mums atstājis, nodzīvojis īsu, bet piesātinātu un interesantu dzīvi, bet par viņa piemiņas saglabāšanu neviens daudz nedomā. Nezinu kādā stāvoklī ir viņa jaunības mītnes vieta Liepājā, sen neesmu bijusi arī Rīgā, Satekles ielā, kur bija viņa nams un darbnīca, bet Inčukalna mājiņa iet postā. Laikam jau uzskata, ka labākas piemiņas tēlniekam nav kā viņa atstātie mākslas darbi - Brīvības pimineklis, Brāļu kapi Rīgā, Sudrabkalniņš, Pumpura piemineklis Lielajos kapos, piemineklis pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos u.c. un tad jau tādu "štrunta" māju var izspokot un sačakarēt. Vai Inčukalna vadība nesaprot, ka tas būtu labs tūrisma maršruts, ja tajā namiņā iekārtotu muzeju un to savestu lietošanas kārtībā, nojaucot padomju okupācijas gados piebūvētās nožēlojama izskata piebūves.
Kārlis Zāle augstu tika vērtēts arī tolaik Krievijā. 1913.gadā viņš ar uzslavu beidzis Kazaņas mākslas skolas Tēlniecības nodaļu un sakarā ar Krievijas caru Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas jubileju, diplomdarbā izgatavojis 17 caru attēlus - pirmo un pēdējo caru visā augumā, pārējiem krūšutēlus, kā arī monumentālu grupu ledū 10m augstumā Susaņina piemiņai. Tur arī nepiemērotos laika un darba apstākļos K.Zāle sabeidza savu veselību, ar ko nācās mocīties visu atlikušo mūžu.
Labs izziņas avots un arī sava veida piemiņa māksliniekam ir nesen izdotais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfiskais romāns "Trīs zvaigznes", kura iespaidā man radās vēlme izzināt K. Zāles Inčukalna periodu. Kad mākslinieks jau pilnībā bija sabeidzis savu veselību, ārsti ieteikuši, ka vēl par kādu gadiņu mūžu varēs paildzināt, dzīvojot laukos, kur vieglāk elpot. Izvēle kritusi uz Inčukalnu, jo tur bijusi arī sanatorija, kur laiku pa laikam paārstēties. Par labu izvēlei nācis arī tas, ka tolaik šajā teritorijā dzīvojuši daudzi tā laika populāri aktieri, mākslinieki.
20.gadsimta sākumā Inčukalns gaisa tīrības ziņā bija 2.vietā Eiropā. Veselīgais gaiss, priežu mežs, Gauja, ērta satiksme ar Rīgu - tas viss nodrošināja, ka Inčukalns kļuva iecienīta atpūtas vieta. Pēc Pirmā pasaules kara postījumu likvidēšanas Gaujas krastos izauga vasarnīcu ciems, ko būvēja rīdzinieki, pārsvarā mākslinieki. Inčukalniešiem ir teiciens: “Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā.” Ar to domāts īpašais gaiss, ko rada saglabātie priežu meži. 
 K.Zāles māja atrodas priežu meža ielokā Krustiņu kalnā, ko dēvēja arī par Aktieru kalniņu, jo tur vasaras atvaļinājumu pavadīja izcilie latviešu teātra mākslinieki Anta Klints, Alfrēds Antmanis Briedītis, Ella Jēkabsone, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga. Par aizgājušajiem labajiem laikiem šobrīd palicis maz liecību, vairāku logu rūtis – izsistas. 

Savulaik žurnālā "Atpūta" Krustiņu kalnu dēvēja par Latvijas Holivudu. Šeit dzīvojošie mākslinieki ar vērienu gan strādāja, gan izklaidējās. Vasarās galvaspilsētas aktieri Inčukalnā uz improvizētas skatuvītes iestudēja teātra izrādes, kurās paši spēlēja galvenās lomas, bet vietējie iedzīvotāji piedalījās masu skatos.
Tas bijis liels notikums – spēlēt kopā ar profesionāliem aktieriem. Vēlāk, pēc kara, tie mākslinieki, kuri neizbrauca no valsts – operas solisti, mūziķi un aktieri – pulcējās Annas Ludiņas mājās, kur šodien zaļo viņas iekoptais "Mākslinieku dārzs".
 Inčukalna sanatorijas ēka celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma kā medību pils. Tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk - agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase. Greznajā ēkā izvietotajā sanatorijā varēja atpūsties 32 cilvēki. Otrā pasaules karalaikā tur tika ierīkota vācu, vēlāk - padomju karavīru lazarete. 50. gados te bija tuberkulozes sanatorija bērniem, 70. gados - astmas slimnieku sanatorija. No 1993. gada pilī saimniekoja Bērnu bāreņu aprūpes centrs "Inčukalns".
Šeit savu veselību uzlabojis arī Kārlis Zāle.

 Kā jau daudzviet pie mums, skaistas, vēsturiskas ēkas tiek pamestas, netiek apsaimniekotas utt. Šurp braucu ar domu, ka te patiešām ir aprūpes nams, bet izrādās, ka tā te vairs nav.Ēka esot atsavināta, slimie bērni izformēti pa citām iestādēm, bet ēka stāv tukša. Nu it kā esot nodota kaut kāda kārtējā izpriecu nama veidošanai ar ļoti lielu iespējamību, ka šis arhitektūras piemineklis vairs nebūs tautai pieejams. 
Skaisti Inčukalna vadība atkratās no savu kultūras objektu sakopšannas! "Paldies" viņiem par to!

Bauska

Neizsakāms prieks par skaisto, sakopto un galvenais - latvisko Bausku. Vakar pati apskatīju arī jaunatklāto pieminekli Bauskas aizstāvjiem pret padomju okupāciju. Tādus vajadzētu vairāk un katrā pilsētā. Paldies Bauskai!

Kubeseles dabas taka - ērču midzenis.

Mūsu ģimene ļoti iecienījusi atpūtu dabā. Katrā brīvā brīdī apceļojam Latviju un citas valstis. Visbiežāk jau iznāk būt tepat Latvijas mežos, pie jūras utt. Pēdējā laikā visur populāras kļuvušas dažādas dabas takas, kuras tad nu arī cenšamies apmeklēt. Ir patīkami būt pie dabas, sajust tās pirmatnīgumu, bet tajā pat laikā pārvietoties pa drošiem ceļiem, takām, laipām un just, ka taku saimnieki par apmeklētājiem rūpējas. Nav jau noslēpums, ka mūsu meži pilni ar ērcēm un ja ērce inficēta, nelīdz ne pareizs apģērbs, ne arī tas, ka esi vakcinējies. Šopavasar esam izstaigājuši gan Ķemeru takas, gan Līgatnes, Siguldas un Ieriķu takas. Izlasīju arī par Kubeseles taku, kas sākas un beidzas pie Krimuldas baznīcas un man tā šķita interesanta ar to, ka ir diezgan gara (gandrīz 4 km) un tur atrodas arī dažādi apskates objekti. Šī gada maija pastaiga iesākās jauka un jautra. Vispirms iepazināmies ar oficiālo informācijas stendu stāvlaukumā, tad izstaigājām labirintu, sasveicinājāmies ar tur atnākušajiem suņiem, apskatījām Kaupo atdusas vietu, kādu alu, kas vēl redzama, neieejot mežā un tad taka ievijas mežā. Jau pirmajā mirklī gribējās doties atpakaļ, bet likās, ka gan jau būs labi un ja aiziesim atpakaļ, vēlāk būs sajūta, ka kaut kas tomēr nav apskatīts, līdz galam izdarīts. Bet faktiski tā šaurā taciņa vijās cauri krūmu brikšņiem un džungļiem, kur no zariem un garas zāles vispār nav iespējams izvairīties. Kad bijām jau apmēram pusceļā, pamanījām pirmās ērces uz sava apģērba. Nu jau vairs nebija jēgas iet atpakaļ, jo priekšā apmēram tik pat liels ceļa gabals un cerība, ka varbūt tomēr ceļš būs klajāks. Tā arī bija. Kad tikām līdz Gaujai, likās, ka nu varēsim iet brīvi. Novilkām visu, ko vien var novilkt, izpurinājām drēbes, izķemmējām matus un devāmies tālāk. Izejot no meža, vēl krietns gabals bija jābrien pa nepļautu lauku, kur zāle pinās pa kājām un arī tajā iespējams, ka bija ērces, jo atnākot līdz stāvlaukumam un mašīnai, atkal atradām uz drēbēm ērces. Atkal ģērbāmies nost, purinājām, ķemmējām un laimīgi, ka tikuši no tās elles ārā, braucām mājās. Tomēr viss tik labi nebeidzās. Lai gan mājās visas drēbes uzreiz novilkām un pārģērbāmies, tomēr vienam no mums ērce piesūcās. Jācer, ka komplikāciju nebūs, jo tās jau parādās tikai pēc ilgāka laika.
Jāsaka, ka šī diena bija kā murgs. Ne mēs kaut ko no apskatāmajiem objektiem redzējām, jo lielu daļu ceļa pavadījām skrienot, lai ātrāk tiktu galā, ne arī dabu baudījām un atpūtāmies. Izbrīna tas, ka plaši reklamēta taka, kurai ir arī savi uzturētāji, nav aprīkota kaut vai ar brīdinājumiem par to, ka tur ir ērces. Ja nevar taku uzturēt vajadzīgajā kārtībā, tad vismaz jāizliek brīdinājumi jeb arī taku jāsaīsina, lai apmeklējiem nebūtu jāspraucas caur krūmiem. Tur taču nedodas tikai pieredzējuši dabas pētnieki, bet arī parasti ierindas pilsoņi ar bērniem. Kad paudu savu sašutumu kādam vietējam atbildīgam darbonim, tas atbildēja, ka tur jau tā dabas unikalitāte un ka mums jāsadzīvo ar katru dieva dotu radībiņu. Jā, es tam piekrītu un nemaz arī nepieprasu izlaist mežā dihlofosu un iznīcināt insektus. Es vienkārši vēlos, lai taka tiktu vai nu sakārtota tā, lai apmeklētājiem nebūtu jācieš jeb arī lai tiktu izlikti pamanāmi brīdinājumi, ka tur ir ērces un ka iespējama apgrūtināta pārvietošanās. Vai tas ir daudz prasīts?
Pirms dodaties uz šo Kubeseles dabas taku, lūdzu apdomājiet, vai vispār vēlaties tajā iet. Varbūt labāk nevajag.

LĪGATNE - desmit brīnumu pilsēta jeb In Memoriam lācene Made

Skaistā Līgatne, kas līdz šim lepojās ar saviem deviņiem brīnumiem, kopš 24. aprīļa vakara var sākt "lepoties" ar vēl vienu - desmito. Ar pieradināta, neaizsargāta lāča Mades nošaušanu, kas bija paņēmusi brīvsoli no savas mītnes Līgatnes dabas parkā. Divas dienas tai tika sekots, bet kad neviens nevarēja izdomāt kā to noķet un aizvest atpakaļ uz mājām, kādam šaurpierainajam ienāca prātā doma to nošaut. Jā, jā, nošaut! Un nevis iešaut miega zāles, kā to dara pie civilizētiem cilvēkiem. Tagad sacer pasaciņas, ka lācis it kā uzbrucis kopējai Velgai, bet patiesība esot pavisam savādāka. Velga pati neatzīst, ka būtu bijis uzbrukums un viņa pati būtu varējusi miega zāles iešaut, ko jādara no ne pārāk liela attāluma. Bet kādam izdzimtenim radās doma nošaut pavisam. Tā sakot, nav lāča, nav problēmas. Krievu psiholoģija un domu gājiens. Bet šādiem cilvēkiem (ne tikai šiem slepkavām, bet arī citiem noziedzniekiem, zagļiem, meļiem, dzīvnieku spīdzinātājiem) tas viss ar laiku nāks atpakaļ, tikai žēl, ka viņi par to nedomā pirms noziegumu izdarīšanas. Ak, jā, protams, viņiem jau nav ar ko domāt! Tie ir bezsmadzeņu un bezdomu radījumi.

Šodien (26.aprīlī) vēl nācās uzzināt, ka nabaga lācīti izbāzīšot. Cinisms visaugstākajā pakāpē! Tas maksāšot 1000 latus!  Kāpēc nauda netika likta lietā, lai civilizētā veidā lāci saķertu vai aizmidzinātu vai vēl labāk - lai pirms tam voljēru sakārtotu? Tam naudas nekad nav bijis un nebija. Bet izbāzenim - tam būs! Varbūt labāk to izbāzeni turēt Šteina kabinetā, lai skatās uz "varoņdarbu" diendienā. Nedomāju, ka būtu ētiski rādīt cilvēkiem tā lāča izbāzeni, par kuru viņi braukuši priecāties un skatīties uz dzīvu.

Šis varētu būt jaunais Līgatnes ģerbonis jeb PR plakāts. To atradu internetā šeit: http://blog.digibrand.lv/made-in-ligatne

Trāpīgi par Lielbritāniju

Daudz esmu domājusi un daudz arī "baudījusi" skaistās Lielbritānijas ēšanas paradumus. Cik valsts pati skaista ar tās dabu un arhitektūru, tik virtuve - nu, nekāda.....  Laikam trāpīgāk, kā to pateikusi Džoanna Eglīte 2011. gada 12.oktobra Ievā, nepateikšu ne es, ne arī kāds cits. Tāpēc atļaušos citēt dažus fragmentus no raksta "Viena diena Velsā", kur pieminēti ne tikai ēsanas paradumi, bet arī citi mīļi, jauki sīkumi.

Cilvēki apmierinātām sejām vēro gājējus un braucējus, tiesājot sestdienas pudiņus, sacepumus un jēra steikus, malkojot tam visam pa virsu alu un ērti zvilnot āra restorānu un kafejnīcu krēslos. Cik labi, ka viņi nezina, ko nozīmē ēst garšīgi, citādi daļa omulības un apmierinātības izgaistu kā nebijusi. Man nav ne jausmas, kādēļ, bet britu virtuve lielākoties ir vai nu pavisam nebaudāma, vai baudāma tikai bada stāvoklī. Ikdienas ieskrietuves, ēdnīcas un pabi, kuros pusdieno vairākums britu, burtiski vai sacenšas par spēju pagatavot negaršīgākus ēdienus. Tāpat ir vērts izvairīties no britu sieriem un tortēm.


Un te vēl jauks apraksts par lauku ceļiem:

Kamēr apcerīgi veries uz akmens namu un iztēlojies naktsmāju romantiku, uz ceļa noteikti parādās aizelsies fazāns, kas, izmisīgi palēkdamies, var ne pa jokam izbiedēt nesagatavotu autobraucēju. Izskatās, ka viņam atpogājies smagais spalvu tērps un draud nošļukt, tāpēc viņš klupdams krizdams tur to abām rokām, vienlaikus cerot pēc iespējas ātrāk šķērsot brauktuvi tieši pirms mašīnas. ne mazāk savādi uz ceļiem uzvedas arī kretni apaļas irbes un vāveres. Viņi visi kaut kur joņo, liekot braucējiem atraut acis no aitu baltajiem kukulīšiem, pievēršoties ceļam.

Lasīju šos trāpīgos aprakstus un balsī smējos. Paldies Džoannai. :) 

Dzīves kā košuma triumfs

/M.Freimanis/

Izplānots kā pārsteigums
Pār zemi laižas
Nakts un mēness atkal skumst
Nebrīnies, ja izmisums
Tā dzeļ kā nātres
Mums vēl jāpaspēj būt mums
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Tev laimes nepietiek,
Pat tad, ja neaizmieg

Šonakt atgriezos no Mārtiņa piemiņas koncerta. Kā pareizi tajā pateica Valtrers, tas jau nav piemiņas koncerts, tas ir Mārtiņa triumfa koncerts. Tas tiešām bija triumfs! Lai gan sajūta visu laiku bija tāda, ka Mārtiņš ir ar mums koncertā, tomēr žēl, ka viņš to triumfu nesajūt, bet tikai vēro no mākoņa maliņas un nevar priekā padalīties ar mums visiem. Paldies visiem, kas sarīkoja brīnišķīgo pasākumu, bet vislielākais paldies Mārtiņam par talantu un mīlestību.

Mārtiņš ir aizgājis

Vakar visi saņēmām skumjo ziņu par Mārtiņa Freimaņa nāvi. Šķiet, ka daudzi tam joprojām vēl netic. Kādēļ tik jauns, jauks, talantīgs cilvēks aiziet no šis pasaules? Tik daudz viņa koncertos ir dziedāts, lēkāts... Nu tā vairs nebūs nekad. Pēdējoreiz vēl sastapsimies ar viņu 3.februārī, paldies pateiksim... Tu tik nesavtīgi darīji savu darbu mūsu visu dēļ, ka pats sadegi. Pepes žēl...