Mūsu slavenais latvietis Kārlis Zāle (1888.-1942.) tik daudz unikālus mākslas darbus mums atstājis, nodzīvojis īsu, bet piesātinātu un interesantu dzīvi, bet par viņa piemiņas saglabāšanu neviens daudz nedomā. Nezinu kādā stāvoklī ir viņa jaunības mītnes vieta Liepājā, sen neesmu bijusi arī Rīgā, Satekles ielā, kur bija viņa nams un darbnīca, bet Inčukalna mājiņa iet postā. Laikam jau uzskata, ka labākas piemiņas tēlniekam nav kā viņa atstātie mākslas darbi - Brīvības pimineklis, Brāļu kapi Rīgā, Sudrabkalniņš, Pumpura piemineklis Lielajos kapos, piemineklis pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos u.c. un tad jau tādu "štrunta" māju var izspokot un sačakarēt. Vai Inčukalna vadība nesaprot, ka tas būtu labs tūrisma maršruts, ja tajā namiņā iekārtotu muzeju un to savestu lietošanas kārtībā, nojaucot padomju okupācijas gados piebūvētās nožēlojama izskata piebūves.
Kārlis Zāle augstu tika vērtēts arī tolaik Krievijā. 1913.gadā viņš ar uzslavu beidzis Kazaņas mākslas skolas Tēlniecības nodaļu un sakarā ar Krievijas caru Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas jubileju, diplomdarbā izgatavojis 17 caru attēlus - pirmo un pēdējo caru visā augumā, pārējiem krūšutēlus, kā arī monumentālu grupu ledū 10m augstumā Susaņina piemiņai. Tur arī nepiemērotos laika un darba apstākļos K.Zāle sabeidza savu veselību, ar ko nācās mocīties visu atlikušo mūžu.
Labs izziņas avots un arī sava veida piemiņa māksliniekam ir nesen izdotais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfiskais romāns "Trīs zvaigznes", kura iespaidā man radās vēlme izzināt K. Zāles Inčukalna periodu. Kad mākslinieks jau pilnībā bija sabeidzis savu veselību, ārsti ieteikuši, ka vēl par kādu gadiņu mūžu varēs paildzināt, dzīvojot laukos, kur vieglāk elpot. Izvēle kritusi uz Inčukalnu, jo tur bijusi arī sanatorija, kur laiku pa laikam paārstēties. Par labu izvēlei nācis arī tas, ka tolaik šajā teritorijā dzīvojuši daudzi tā laika populāri aktieri, mākslinieki.
20.gadsimta sākumā Inčukalns gaisa tīrības ziņā bija 2.vietā Eiropā. Veselīgais gaiss, priežu mežs, Gauja, ērta satiksme ar Rīgu - tas viss nodrošināja, ka Inčukalns kļuva iecienīta atpūtas vieta. Pēc Pirmā pasaules kara postījumu likvidēšanas Gaujas krastos izauga vasarnīcu ciems, ko būvēja rīdzinieki, pārsvarā mākslinieki. Inčukalniešiem ir teiciens: “Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā.” Ar to domāts īpašais gaiss, ko rada saglabātie priežu meži.
K.Zāles māja atrodas priežu meža ielokā Krustiņu kalnā, ko dēvēja arī par Aktieru kalniņu, jo tur vasaras atvaļinājumu pavadīja izcilie latviešu teātra mākslinieki Anta Klints, Alfrēds Antmanis Briedītis, Ella Jēkabsone, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga. Par aizgājušajiem labajiem laikiem šobrīd palicis maz liecību, vairāku logu rūtis – izsistas.
Savulaik žurnālā "Atpūta" Krustiņu kalnu dēvēja par Latvijas Holivudu. Šeit dzīvojošie mākslinieki ar vērienu gan strādāja, gan izklaidējās. Vasarās galvaspilsētas aktieri Inčukalnā uz improvizētas skatuvītes iestudēja teātra izrādes, kurās paši spēlēja galvenās lomas, bet vietējie iedzīvotāji piedalījās masu skatos.
Tas bijis liels notikums – spēlēt kopā ar profesionāliem aktieriem. Vēlāk, pēc kara, tie mākslinieki, kuri neizbrauca no valsts – operas solisti, mūziķi un aktieri – pulcējās Annas Ludiņas mājās, kur šodien zaļo viņas iekoptais "Mākslinieku dārzs".
Inčukalna sanatorijas ēka celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma kā medību pils. Tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk - agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase. Greznajā ēkā izvietotajā sanatorijā varēja atpūsties 32 cilvēki. Otrā pasaules karalaikā tur tika ierīkota vācu, vēlāk - padomju karavīru lazarete. 50. gados te bija tuberkulozes sanatorija bērniem, 70. gados - astmas slimnieku sanatorija. No 1993. gada pilī saimniekoja Bērnu bāreņu aprūpes centrs "Inčukalns".
Šeit savu veselību uzlabojis arī Kārlis Zāle.
Kā jau daudzviet pie mums, skaistas, vēsturiskas ēkas tiek pamestas, netiek apsaimniekotas utt. Šurp braucu ar domu, ka te patiešām ir aprūpes nams, bet izrādās, ka tā te vairs nav.Ēka esot atsavināta, slimie bērni izformēti pa citām iestādēm, bet ēka stāv tukša. Nu it kā esot nodota kaut kāda kārtējā izpriecu nama veidošanai ar ļoti lielu iespējamību, ka šis arhitektūras piemineklis vairs nebūs tautai pieejams.
Skaisti Inčukalna vadība atkratās no savu kultūras objektu sakopšannas! "Paldies" viņiem par to!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru