Lai gan savulaik kā topošajam pedagogam man nācās kādu laiku pastudēt arī psiholoģiju, bet es tomēr nevaru un laikam nevarēšu saprast, kādu motīvu vai mērķu vadīts, cilvēks stāsta par atsevišķiem saviem tuviem rada gabaliem ar naidā zvērojošām acīm un dūrēs savilktām rokām, bet tiklīdz tas pats cilvēks ir kontaktā ar jau minētajiem rada gabaliem, burtiski kūst viņu priekšā. Savā mūžā tādu cilvēku esmu sastapusi tikai vienu reizi un es nepārtraucu joprojām par viņu brīnīties. Kādi motīvi viņu vada? Bailes? Mazvērtība? Vēlme sevi izcelt uz viņu fona? Bērnības trauma? Alkoholisma sekas? Grūti saprast.
Tieši tāds ir Andis Meisters, kuru iepazinu pirms vairākiem gadiem. Jāsaka, ka es no viņa neesmu dzirdējusi nevienu labu vārdu ne par viņa māsu, ne brāli, kurš dzīvoja toreiz Siguldā, bet tagad Rīgā. Kādreiz likās, kamēr pati šos cilvēkus nepazinu, ka var jau būt šie radinieki ir tik nenormāli ļauni un slikti, ka ir pamats tā runāt. Bet vēlāk, kad pati iepazinu šos cilvēkus, mēģināju Andi klusināt, bremzēt viņa izteikumos. Bet tas bija bezcerīgi. Nodomāju, labi, varbūt Andim patiešām ir kāda trauma attiecībā uz šiem cilvēkiem. Bet liels bija mans izbrīns, ka reizēs, kad Andis pats ar viņiem satiekas, runā laipni un gandrīz vai kūst. Atceros kā Andis, ar naidā pārbolītām acīm trieca pret zemi produktus, kurus no laukiem atvedām viņa māsai uz Rīgu, bet māsa tobrīd nebija mājās. Toreiz nācās noklausīties kartējās ķengas par viņu un viņas dēliņu, kaut gan viņa, cilvēciņš, to nav pelnījusi. Man patiešām toreiz palika bail un neomulīgi un man jau toreiz likās, ka no šī cilvēka laikam jāturas pa gabalu. Viņai produktus vedām itin bieži, jo es bieži biju Līgatnē, it īpaši tad, kad Andis vairs Rīgā nestrādāja un te tik bieži neuzturējās. Mamma sakravāja produktu somu, bet mašīnā nācās noklausīties veselu pārmetumu lavīnu par viņa briesmīgo māsu, kurai neko nevajadzētu vest. Arī par brāli esmu atkalusījusies Anda izteikumus vēl vairāk un vēl sulīgākus. Vēlāk mēģināju tos kaut kā laist sev pāri, bet, galu galā, neesmu taču kurla un tomēr visu dzirdu.
Viņa naida un ārprāta rēcieni dzirdēti arī pret citiem saviem mājiniekiem, bet lai nu tas paliek.....
Tieši tāds ir Andis Meisters, kuru iepazinu pirms vairākiem gadiem. Jāsaka, ka es no viņa neesmu dzirdējusi nevienu labu vārdu ne par viņa māsu, ne brāli, kurš dzīvoja toreiz Siguldā, bet tagad Rīgā. Kādreiz likās, kamēr pati šos cilvēkus nepazinu, ka var jau būt šie radinieki ir tik nenormāli ļauni un slikti, ka ir pamats tā runāt. Bet vēlāk, kad pati iepazinu šos cilvēkus, mēģināju Andi klusināt, bremzēt viņa izteikumos. Bet tas bija bezcerīgi. Nodomāju, labi, varbūt Andim patiešām ir kāda trauma attiecībā uz šiem cilvēkiem. Bet liels bija mans izbrīns, ka reizēs, kad Andis pats ar viņiem satiekas, runā laipni un gandrīz vai kūst. Atceros kā Andis, ar naidā pārbolītām acīm trieca pret zemi produktus, kurus no laukiem atvedām viņa māsai uz Rīgu, bet māsa tobrīd nebija mājās. Toreiz nācās noklausīties kartējās ķengas par viņu un viņas dēliņu, kaut gan viņa, cilvēciņš, to nav pelnījusi. Man patiešām toreiz palika bail un neomulīgi un man jau toreiz likās, ka no šī cilvēka laikam jāturas pa gabalu. Viņai produktus vedām itin bieži, jo es bieži biju Līgatnē, it īpaši tad, kad Andis vairs Rīgā nestrādāja un te tik bieži neuzturējās. Mamma sakravāja produktu somu, bet mašīnā nācās noklausīties veselu pārmetumu lavīnu par viņa briesmīgo māsu, kurai neko nevajadzētu vest. Arī par brāli esmu atkalusījusies Anda izteikumus vēl vairāk un vēl sulīgākus. Vēlāk mēģināju tos kaut kā laist sev pāri, bet, galu galā, neesmu taču kurla un tomēr visu dzirdu.
Viņa naida un ārprāta rēcieni dzirdēti arī pret citiem saviem mājiniekiem, bet lai nu tas paliek.....
