Trāpīgi par Lielbritāniju

Daudz esmu domājusi un daudz arī "baudījusi" skaistās Lielbritānijas ēšanas paradumus. Cik valsts pati skaista ar tās dabu un arhitektūru, tik virtuve - nu, nekāda.....  Laikam trāpīgāk, kā to pateikusi Džoanna Eglīte 2011. gada 12.oktobra Ievā, nepateikšu ne es, ne arī kāds cits. Tāpēc atļaušos citēt dažus fragmentus no raksta "Viena diena Velsā", kur pieminēti ne tikai ēsanas paradumi, bet arī citi mīļi, jauki sīkumi.

Cilvēki apmierinātām sejām vēro gājējus un braucējus, tiesājot sestdienas pudiņus, sacepumus un jēra steikus, malkojot tam visam pa virsu alu un ērti zvilnot āra restorānu un kafejnīcu krēslos. Cik labi, ka viņi nezina, ko nozīmē ēst garšīgi, citādi daļa omulības un apmierinātības izgaistu kā nebijusi. Man nav ne jausmas, kādēļ, bet britu virtuve lielākoties ir vai nu pavisam nebaudāma, vai baudāma tikai bada stāvoklī. Ikdienas ieskrietuves, ēdnīcas un pabi, kuros pusdieno vairākums britu, burtiski vai sacenšas par spēju pagatavot negaršīgākus ēdienus. Tāpat ir vērts izvairīties no britu sieriem un tortēm.


Un te vēl jauks apraksts par lauku ceļiem:

Kamēr apcerīgi veries uz akmens namu un iztēlojies naktsmāju romantiku, uz ceļa noteikti parādās aizelsies fazāns, kas, izmisīgi palēkdamies, var ne pa jokam izbiedēt nesagatavotu autobraucēju. Izskatās, ka viņam atpogājies smagais spalvu tērps un draud nošļukt, tāpēc viņš klupdams krizdams tur to abām rokām, vienlaikus cerot pēc iespējas ātrāk šķērsot brauktuvi tieši pirms mašīnas. ne mazāk savādi uz ceļiem uzvedas arī kretni apaļas irbes un vāveres. Viņi visi kaut kur joņo, liekot braucējiem atraut acis no aitu baltajiem kukulīšiem, pievēršoties ceļam.

Lasīju šos trāpīgos aprakstus un balsī smējos. Paldies Džoannai. :) 

Tālākie notikumi A.Meistera sakarā

Ar visu iepriekš aprakstīto notikumi, kuros iesaistīts Andis Meisters, nav beigušies. Nu jau pagājis ilgāks laiks kopš man zināmā pēdējā notikuma. Ne man laiks bijis, ne vēlēšanās par šo zagli domāt, ja vien tas mani pašu un manu tēvu nebūtu skāris. Jāsaka, ka šis nu ir tas tipiskākais gadījums, par kuru var teikt, ka cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž un arī to, ka pats savā acī neredz pat ziloni.

Andis laikam nespēja sagremot to, ka pēc kārtējā delīrija, pēc kura man tika uzvelti visi pasaules grēki un paziņots, ka viņa brālis Ar****s mani labprāt nožņaugtu (varbūt tu, Andi, to noliegsi, jo ar atmiņu dzērumā tev tā pašvaki),  beidzot nolēmu viņu pasūtīt un mainīt savu telefona numuru. Diezgan biju atklausījusies pa četriem gadiem nepamatotos ķērcienus un fantāzijas, jo šis cilvēks neprot lietas izrunāt, pārbaudīt faktus, bet gan gāž pa taisno virsū visas samazgas tam, kam to visvieglāk izdarīt. Bet varbūt vienkārši šis kompleksu māktais cilvēks kārtējo reizi izmantoja ierasto metodi – pats zog, bet vaino citus. Bet šoreiz Andis bija izdomājis, ka jāaiziet pie mana tēva uz darbu un jāpasaka tur, ka mans tēvs ir zaglis. Izklausās komiski, ja tas nebūtu traģiski. Tādus brīnumus laikam var izdomāt tikai rūdīts alkoholiķis ar savām atmiekšķētām smadzenēm. Un izdomāja to vismaz pusgadu pēc tam, kad es vairs nebiju nekādā veidā ar viņu kontaktējusies, jo mans numurs bija mainīts. Mans tēvs Andi nav apzadzis, bet otrādi gan ir bijis. Var teikt, ka Andis ir apzadzis manu tēvu, jo visi man nozagtie gredzeni bija pārsvarā laika gaitā mana tēva pirkti un dāvināti manai mammai. Andim nepietika ar to, ka jau pēc Ilmāra Rimšēvica apzagšanas viņš nevis gatavojās atdot nozagto, bet gan izziņoja dažādās iestādēs par Rimšēvica it kā „grēkiem” un nu viņa uzvārds portālos atrodams ne visai labā kontekstā, darot  kaunu pats saviem vecākiem, ģimenes locekļiem (

http://www.delfi.lv/news/national/politics/rimsevics-savas-saimniecibas-parzinim-neatdod-auto.d?id=7749472  un

 http://www.apollo.lv/portal/news/articles/15741/ ), kas velkas viņam līdz jau gadiem. Tagad vēsture ir atkārtojusies. 

Lieki teikt, ka kopš pēdējā zvēresta 2010.gada novembrī, kad Andis zvērēja atdot man nozagto un stāstīja, cik ļoti viņam tas ir svarīgi, nekas nav mainījies. Viņš pat aptaujāja mani, vai es gribēšot saņemt nozagto naudā vai līdzvērtīgā vērtslietā, jo tas, kas nozagts man, sen jau pārdots. Ja tā patiešām būtu viņa goda lieta, tad viņš atrastu iespēju nokārtot savu parādu. Bet viņš neliekas ne zinis. Laikam taisnība tam interneta komentāram pēc raksta par Rimšēvica apzagšanu jau tālajā 2004. gadā, kurā teikts: 
Ramands, 18.03.2004 21:05

Eh... Tik daudz dazjaadu viedoklju... Gribeeju tik veelreiz pateikt, ka Andis ir savdabiigs tipinjsh. Ne paaraak biezji taadus naakas sastapt. Ja nebuutu vinja maaminjas, kas no visiem meesliem velk aaraa, tad vinjsh ja°u sen buutu nonaacis... pie bomzjiem. Zjeel tikai maaminjas.
Un arii savus paraadus vinjsh neuzskata par vajadziigu atdot. Labaakaa gadiijumaa to izdara vinja maaminja.. Vai nav skaisti ??? Es ar taa gribeetu :))

Skatīt turpinājumu nākamajos ierakstos

Dzīves kā košuma triumfs

/M.Freimanis/

Izplānots kā pārsteigums
Pār zemi laižas
Nakts un mēness atkal skumst
Nebrīnies, ja izmisums
Tā dzeļ kā nātres
Mums vēl jāpaspēj būt mums
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Tev laimes nepietiek,
Pat tad, ja neaizmieg

Šonakt atgriezos no Mārtiņa piemiņas koncerta. Kā pareizi tajā pateica Valtrers, tas jau nav piemiņas koncerts, tas ir Mārtiņa triumfa koncerts. Tas tiešām bija triumfs! Lai gan sajūta visu laiku bija tāda, ka Mārtiņš ir ar mums koncertā, tomēr žēl, ka viņš to triumfu nesajūt, bet tikai vēro no mākoņa maliņas un nevar priekā padalīties ar mums visiem. Paldies visiem, kas sarīkoja brīnišķīgo pasākumu, bet vislielākais paldies Mārtiņam par talantu un mīlestību.

Naids?

Man tikko ienāca prātā doma par to, cik ļoti vīrietim ir jāienīst savus bērnus, lai izplēstu  visas mēbeles, santehniku no mājas, kurā joprojām būs jāturpina dzīvot viņa bērniem.
Gadījās man pēdējos gados saskarties ar tādu indivīdu, kurš šķīrās no sievas (līdz ar to arī no bērniem) un kamēr sieva nebija uz vietas, aizveda no mājas visu, ko vien varēja aizvest. Tad taču ir šausmīgi jāienīst tos bērnus, lai kaut ko tādu varētu pastrādāt.
Ir gadījies dzirdēt daudz gadījumus, kad vīrietis, šķiroties no ģimenes, atstāj tai visu - dzīvokli, iedzīvi, bet pats sāk visu no jauna, jo tie taču ir viņa bērni. Tas ir kā sava veida atbalsts, kā mantojums paša bērniem turpmākajā dzīvē.
Bet šie bērni palika bez nekā! Gļēvi, vai ne? Bet man gadījās no viņa dzirdēt, cik ļoti viņš mīlot gan savu bijušo sievu, gan bērnus. Vai tā izpaužas mīlestība pret bērniem?

Neziņa, nesaprašana...

Lai gan savulaik kā topošajam pedagogam man nācās kādu laiku pastudēt arī psiholoģiju, bet es tomēr nevaru un laikam nevarēšu saprast, kādu motīvu vai mērķu vadīts, cilvēks stāsta par atsevišķiem saviem tuviem rada gabaliem ar naidā zvērojošām acīm un dūrēs savilktām rokām, bet tiklīdz tas pats cilvēks ir kontaktā ar jau minētajiem rada gabaliem, burtiski kūst viņu priekšā. Savā mūžā tādu cilvēku esmu sastapusi tikai vienu reizi un es nepārtraucu joprojām par viņu brīnīties. Kādi motīvi viņu vada? Bailes? Mazvērtība? Vēlme sevi izcelt uz viņu fona? Bērnības trauma? Alkoholisma sekas? Grūti saprast.
Tieši tāds ir Andis Meisters, kuru iepazinu pirms vairākiem gadiem. Jāsaka, ka es no viņa neesmu dzirdējusi nevienu labu vārdu ne par viņa māsu, ne brāli, kurš dzīvoja toreiz Siguldā, bet tagad Rīgā. Kādreiz likās, kamēr pati šos cilvēkus nepazinu, ka var jau būt šie radinieki ir tik nenormāli ļauni un slikti, ka ir pamats tā runāt. Bet vēlāk, kad pati iepazinu šos cilvēkus, mēģināju Andi klusināt, bremzēt viņa izteikumos. Bet tas bija bezcerīgi. Nodomāju, labi, varbūt Andim patiešām ir kāda trauma attiecībā uz šiem cilvēkiem. Bet liels bija mans izbrīns, ka reizēs, kad Andis pats ar viņiem satiekas, runā laipni un gandrīz vai kūst. Atceros kā Andis, ar naidā pārbolītām acīm trieca pret zemi produktus, kurus no laukiem atvedām viņa māsai uz Rīgu, bet māsa tobrīd nebija mājās. Toreiz nācās noklausīties kartējās ķengas par viņu un viņas dēliņu, kaut gan viņa, cilvēciņš, to nav pelnījusi. Man patiešām toreiz palika bail un neomulīgi un man jau toreiz likās, ka no šī cilvēka laikam jāturas pa gabalu. Viņai produktus vedām itin bieži, jo es bieži biju Līgatnē, it īpaši tad, kad Andis vairs Rīgā nestrādāja un te tik bieži neuzturējās. Mamma sakravāja produktu somu, bet mašīnā nācās noklausīties veselu pārmetumu lavīnu par viņa briesmīgo māsu, kurai neko nevajadzētu vest. Arī par brāli esmu atkalusījusies Anda izteikumus vēl vairāk un vēl sulīgākus. Vēlāk mēģināju tos kaut kā laist sev pāri, bet, galu galā, neesmu taču kurla un tomēr visu dzirdu.
Viņa naida un ārprāta rēcieni dzirdēti arī pret citiem saviem mājiniekiem, bet lai nu tas paliek.....

Mārtiņš ir aizgājis

Vakar visi saņēmām skumjo ziņu par Mārtiņa Freimaņa nāvi. Šķiet, ka daudzi tam joprojām vēl netic. Kādēļ tik jauns, jauks, talantīgs cilvēks aiziet no šis pasaules? Tik daudz viņa koncertos ir dziedāts, lēkāts... Nu tā vairs nebūs nekad. Pēdējoreiz vēl sastapsimies ar viņu 3.februārī, paldies pateiksim... Tu tik nesavtīgi darīji savu darbu mūsu visu dēļ, ka pats sadegi. Pepes žēl...

Kāda gan es esmu muļķe bijusi!

Laikam patiešām esmu muļķe, jo domāju un cerēju, ka cilvēks (Andis Meisters), pieķerts nagu palaišanā, mainīsies. Es viņam turpināju uzticēties un pamatīgi apdedzinājos. Likās, ka slepus izdzertie alkohola krājumi, kuri manās mājās glabājās jau sen, jo pati alkoholu lietoju minimāli, ir it kā nieks. Žēl bija, ka nebūtībā aizgāja ne tikai ļoti dārgs konjaks, bet arī 30-to gadu Latvijas ražojuma liķieri, kurus man bija atstājis nu jau mūžībā aizgājušais vectēvs un kurus bija nolemts lietot kādā ļoti īpašā gadījumā. Bet nu par to varu aizmirst. Biju muļķe un turpināju cilvēkam uzticēties, kamēr saņēmu par to atmaksu. Nejauši atklāju, ka tagad, kad alkohola krājumu vairs nebija, no mājām bija aiznesti daudzi man mantojumā atstāti zelta gredzeni, kā arī mammas rotaslietas, kuras viņa atdevusi uzglabāt pie manis. Viņš liedzās. Bet, kad atradās lombardu kvītis, viņam vairs nebija citas izejas kā atzīties. Toreiz pieskatīju viņa algu, lai tā netiktu nodzerta un mēs gājām uz lombardiem un daļu gredzenu izpirkām. Sazinājos arī ar viņa mammu, kura stingri noteica, lai algu paņemu, jo pretējā gadījumā tā tiks nodzerta un gredzenus neizpirks. Bet tad Andi no darba Dailes teātrī, kur strādāja par skatuves strādnieku, atlaida, nauda izbeidzās. Un arī vēlme pārējos gredzenus atdot pazuda. Braucu pie viņa uz mājām, lūdzos, izstāstīju viņa vecākiem, cerēju, ka nauda kopīgiem spēkiem tiks atrasta un gredzeni izpirkti, jo lombardā tos taču neviens līdz bezgalībai neuzglabā. Man zuda jebkāda cerība savu mantoto īpašumu atgūt. Ko man vajadzēja darīt? Nolaist rokas un padoties? Uzdāvināt viņam šīs mantas? Par ko? Par to, ka dzīvoja pie manis pilnā pansijā bez jebkādām rūpēm par ikdienu, maksājumiem utt.? Nolēmu internetā painteresēties Valsts policijā, ko man iesākt, kā tālāk rīkoties. Pastāstīju notikušo faktu un gaidīju atbildi. Jāsaka, ka policija šoreiz noreaģēja neadekvāti ātri. Kamēr gaidīju atbildi e-pastā, izdzirdu trepju telpā rosību un kņadu. Piegāju pie durvīm, bet tur policisti apjautā garāmgājējus, kur te tā zādzība notikusi. Man pat tā kā kauns palika, ka manas "nenozīmīgās" problēmas dēļ policija atskrējusi uz mājām. Nācās viņus ielaist. Viņi momentā sastādīja protokolu, zīmēja dzīvokļa plānu utt. Tā rezultātā tika ierosināta krimināllieta. Mans apzadzējs bija ārkārtīgi nikns un man likās, ka man jāsāk justies vainīgai, ka tā noticis.  Šoreiz nauda atradās un manis norādītos gredzenus paspēja izpirkt un es tos saņēmu atpakaļ. Tikai vēlāk atklāju, ka vismaz viens gredzens manā rotaslietu kastītē tomēr nav.  Protams, atkal bija liegšanās, uzkliedzieni. Atkal gandrīz vai man pašai bija jāsāk justies vainīgai. Bet man par izbrīnu , pašos pirmajos 2010.gada novembra datumos minētā persona ļoti steidzami gribēja mani satikt un tikšanās iemesls it kā bija tas, ka viņam ārkārtīgi svarīgi atdot man vēl vienu gredzenu, kuru viņš patiešām tomēr esot savulaik paņēmis. Gredzena gan vairs neesot, bet došot vai nu naudu vai līdzvērtīgu gredzenu. Tas arī viss. Gredzena man nav, jo viņš vairs neliekas ne zinis. Bet vecākiem es pat nedrīkstu pateikt, ka esmu joprojām apzagta, tas viņiem būtu ļoti sāpīgi. Ko darīt? Vai tiešām atkal sākt ar policiju? Savādāk ar šo īpatni galā netikt.
Un tagad, Andi, rakstu tev, jo zinu, ka tu šo agri vai vēlu lasīsi. Paldies tev par tiem dažiem jaukiem niekiem, ko esi manā labā darījis (ja vien nebūtu alkohola, varbūt tu nebūtu nemaz tik slikts un ļauns, to pat tava mamma ne reizi vien teikusi), bet to ļauno es aizmirst nespēšu (par ko arī tev daudzreiz esmu teikusi, kad esi mēģinājis atvainoties par kārtējo nodarījumu). Atceros, ka reiz, kad atkal bija tev bija uznācis kārtējais delīrijs un man tika uzvelti visi apvainojumi un pasaules grēki, es tev teicu, ka laikam taču arī tad, ja gadījumā tavā dārzā gadīsies neražas gads, arī pie tā es būšu vainīga. Nu, šķiet, mans paredzējums piepildījies simtprocentīgi. Dzirdu un dzirdu aizvien jaunus brīnumus, kuros tieku vainota, lai gan kur tas laiks, kopš neesam tikušies, runājuši. Tomēr to, ko esi solījis man atdot, es gaidu atpakaļ. Vajadzētu tomēr izpildīt solījumu, ko tik kvēli solīji man 2010. gada novembra sākumā.