Dzīves kā košuma triumfs

/M.Freimanis/

Izplānots kā pārsteigums
Pār zemi laižas
Nakts un mēness atkal skumst
Nebrīnies, ja izmisums
Tā dzeļ kā nātres
Mums vēl jāpaspēj būt mums
Un kāpēc man vienmēr šķiet,
Tev laimes nepietiek,
Pat tad, ja neaizmieg

Šonakt atgriezos no Mārtiņa piemiņas koncerta. Kā pareizi tajā pateica Valtrers, tas jau nav piemiņas koncerts, tas ir Mārtiņa triumfa koncerts. Tas tiešām bija triumfs! Lai gan sajūta visu laiku bija tāda, ka Mārtiņš ir ar mums koncertā, tomēr žēl, ka viņš to triumfu nesajūt, bet tikai vēro no mākoņa maliņas un nevar priekā padalīties ar mums visiem. Paldies visiem, kas sarīkoja brīnišķīgo pasākumu, bet vislielākais paldies Mārtiņam par talantu un mīlestību.

Naids?

Man tikko ienāca prātā doma par to, cik ļoti vīrietim ir jāienīst savus bērnus, lai izplēstu  visas mēbeles, santehniku no mājas, kurā joprojām būs jāturpina dzīvot viņa bērniem.
Gadījās man pēdējos gados saskarties ar tādu indivīdu, kurš šķīrās no sievas (līdz ar to arī no bērniem) un kamēr sieva nebija uz vietas, aizveda no mājas visu, ko vien varēja aizvest. Tad taču ir šausmīgi jāienīst tos bērnus, lai kaut ko tādu varētu pastrādāt.
Ir gadījies dzirdēt daudz gadījumus, kad vīrietis, šķiroties no ģimenes, atstāj tai visu - dzīvokli, iedzīvi, bet pats sāk visu no jauna, jo tie taču ir viņa bērni. Tas ir kā sava veida atbalsts, kā mantojums paša bērniem turpmākajā dzīvē.
Bet šie bērni palika bez nekā! Gļēvi, vai ne? Bet man gadījās no viņa dzirdēt, cik ļoti viņš mīlot gan savu bijušo sievu, gan bērnus. Vai tā izpaužas mīlestība pret bērniem?