Pieprasījums

Šodien kārtējais izlēciens, ko pastrādājis Andis Meisters. Aiznesis manai draudzenei paša fotografētas manas bildes un kad draudzene viņam piezvana un apjautājas, kāpēc viņš tur vēl viņu pin iekšā, viņš pieprasa, lai es izņemot no interneta riebeklības, ko es esot par viņu sarakstījusi. Bet kur tad ir tās riebeklības? Vai tās, ka viņš ir mani apzadzis? Vai tās, ka viņš ir arī citus apzadzis? Nu, ja tās ir riebeklības, tad jau pats vien tās ir laika gaitā sastrādājis, bet tagad no tām kautrējas. Un kāpēc tad neprasa portāliem Delfi, Apollo un Tvnet, lai izņem riebeklības, kas par viņu rakstītas? Tur grūtāk kaut ko pieprasīt? Patiesībā šis cilvēks terorizē laiku pa laikam mani jau divus gadus. Tagad viņš sācis terorizēt arī manu ģimeni un draugus un draud to darīt vēl un vēl.
Andi, Andi, un tu vēl gribi ar mani runāt? Vai tad ar tevi var runāt? Vai tu vispār proti runāt un kaut ko risināt bez kliegšanas, draudēšanas, lamu vārdiem? Vai tu nesaproti, kāpēc es jau 2 gadus nereaģēju uz tavām rupjībām un draudiem īsziņās? Ja pirms tam es biju tā, kas vienmēr centās visu izrunāt, nolīdzināt, tad nu es esmu sapratusi, ka tam nav bijusi nekāda nozīme. Ja tu tiešām kaut ko vēlies risināt, tad to jādara savādāk. Nevis jānes manas bildes citiem cilvēkiem, uz ko tev nav nekādu tiesību.Vai tu esi aizmirsis, ka man arī ir gan manas, gan arī tavas tādas pašas bildes? Un kas būtu, ja es tās sāktu visiem izsūtīt? Man gan negribas tērēt naudu tintei, aploksnēm, papīram. Un vēl. Labi, pieņemsim, ka es pēc tava pieprasījuma visu uzrakstīto izdzēšu. Un ko tu soli no savas puses? Atdosi man to visu nozagto, ko vēl neesi atdevis? Okei, par tādu maiņu es varētu padomāt. Laikam tu nesaproti to, ka ar diplomātiskām sarunām var daudz ko panākt, bet ne jau ar draudiem un šantāžu.
Izskatās, ka tu esi aizmirsis pašu galveno un būtiskāko visā šajā lietā - kāpēc tā vispār ir izcēlusies. Savā atriebības kārē tu divus gadus perini visādus atriebes variantus, kuru laikā esi paspējis aizmirst pirmsākumus. Tu jau biji tas, kas mani apzaga, kas liedzās, kas negribēja neko atdot un tā arī neesi atdevis vēl joprojām. Tev vieglāk atriebties nekā cilvēcīgi nokārtot savas saistības.

P.S. Bija man tev, Andi, uzrakstīta vēstule augustā, kuru nenosūtīju. Varbūt kādreiz to saņemsi, ja uzskatīšu, ka tev to tomēr vajadzētu izlasīt.

Papildināts 8. oktobrī, 2012
Šodien atskanēja telefona zvans manai mammai atkal ar kārtējo muļķīgo prasību, lai izdzēšu no interneta to, kur esmu aprakstījusi kā Andis mani apzadzis, nosaucot to par riebeklību. Pats zog un sauc to par riebeklību un pats no tā vēl kautrējas. Dīvains īpatnis.

Turpmākās dienas
Manas mammas dzīvoklī atskan neskaitāmi telefona zvani, kur neviens nerunā. Man jau bija skaidrs, ka ir vēlme laikam dabūt manu tēvu pie telefona. Ko tad, Andi, nerunāji, kad satiki manu tēvu pie mājas ieejas durvīm? Vieglāk tā telefoniski draudēt un šantažēt? Vienu reizi laikam neizturēja pa tukšo zvanīt un apvaicājās pēc mana tēva, bet kad viņam jautāja, kas tad tur zvana, klausuli nometa. Diegabiksis!

Bauska

Neizsakāms prieks par skaisto, sakopto un galvenais - latvisko Bausku. Vakar pati apskatīju arī jaunatklāto pieminekli Bauskas aizstāvjiem pret padomju okupāciju. Tādus vajadzētu vairāk un katrā pilsētā. Paldies Bauskai!

Turpinājums A. Meistera lietā - šantāža un citas dīvainas izdarības

Nu tā! Ir atkal pagājis laiks, dzīve turpinās un kad jau gandrīz paspēju piemirst par tādu eksemplāru kā mans apzadzējs Andis Meisters, viņš atkal liek par sevi atcerēties. Patiesībā ir bijušas vairākas tādas reizes šo divu gadu laikā, kopš neesmu ar viņu ne zilbes pārmijusi, kad atkal un atkal viņš uzrodas vai nu ar draudiem vai salabšanas mēģinājumiem jeb pat ar šantāžu.
To jau es pat nezinu, cik reizes un kad viņš man ir draudējis, jo viņš nezin manu īsto telefona numuru un veco numuru es ieslēdzu tikai reizēm, varbūt reizi pusgadā uz īsu brīdi. Un tad arī es tur reizēm atrodu pa kādam draudam, ķengai utt. Kā jau jūs visi ziniet, pirmā viņa saaktivizēšanās notika apmēram 2011. gada pavasarī, apmēram pusgadu pēc tam, kad pārtraucu ar viņu jebkāda veida sakarus. Toreiz viņš bija izdomājis aizčāpot līdz mana tēva darba vietai un apmelot manu tēvu, stāstot, ka viņš esot zaglis. Alkoholiķa murgi!!!
Pēc tam atkal pagāja vairāki mēneši un precīzi 2011.gada 1.oktobrī, skaistā saulainā rudens dienā, kad man ar draugiem bija paredzēts brauciens uz Līgatni pie dabas, agrā rītā pienāca lūdzoša īsziņa no Anda, lai es aizsūtot viņam kāda populāra cilvēka telefona numuru. Es biju šokā! Gan par to, ka viņš pēc tā visa, ko pastrādājis, spēj man kaut ko lūgt tā, it kā vēl vakar būtu draudzīgi runājušies, gan arī par to, ka viņš ļoti labi zin, ka man tā cilvēka telefona numura nav, nekad nav bijis un nevar būt. Tātad tā bija vēlme uzsākt sakarus, izzondēt manu noskaņojumu. Es neatbildēju.
Varbūt pa starpu bijuši vēl kādi draudi vai citi brīnumi, bet jauns aktivitātes periods viņam sākās 2012. gada augustā. Nejauši uzķēru atkal kādu viņa īsziņu ar rupjībām un draudiem. Bija arī vairāki telefona zvani, uz kuriem nereaģēju. Un tad pienāca vēstule pa pastu ar draudiem un šantāžu, piedraudot ar dažām darbībām, ja es nelikšot mierā viņa ģimeni. Interesanti gan, kā tad es nelieku to ģimeni mierā? Ne jau es dzeru, ne skandālus taisu, ne zogu, ne draudu, es pat nereaģēju uz viņa ziņām, zvaniem. Tad gan mans mērs atkal bija pilns un es otro reizi vērsos policijā. Pirmajā reizē par zagšanu, šoreiz par draudiem un šantāžu. Interesantākais tas, ka tieši tāpat man piedraudēja ar šantažēšanu Anda brālis toreiz, kad lūdzu viņa palīdzību kaut kādā veidā ietekmēt Andi, lai viņš atdod man nozagtās mantas. Cerēju uz sapratni, bet dabūju draudus mani šantažēt. Tā kā tas laikam viņu vidū nav nekas īpašs, ja brāļi viens pēc otra gatavi draudēt un šantažēt, lai tikai nebūtu jāatdod tas sīkums, kaut paši laiku pa laikam maksā sodos tūkstošus. Bet tas ir atsevišķs stāsts, ko tagad neiztirzāšu.
Tagad ir 2012. gada 28. septembris. Liekas, ka puisim atkal kaut kas bijis padomā, jo apmēram pirms nedēļas tika pieķerts grābstoties gar manas mājas ieejas durvju kodu tumšajā diennakts laikā. Pieķeršanas brīdī pagriezās un aizgāja. Vai cilvēks, kurš būtu gribējis izrunāt lietas, kā to dara normāli cilvēki, būtu aizgājis? Nē! Acīmredzot atkal kārtējās kretīnības prātā.

Kubeseles dabas taka - ērču midzenis.

Mūsu ģimene ļoti iecienījusi atpūtu dabā. Katrā brīvā brīdī apceļojam Latviju un citas valstis. Visbiežāk jau iznāk būt tepat Latvijas mežos, pie jūras utt. Pēdējā laikā visur populāras kļuvušas dažādas dabas takas, kuras tad nu arī cenšamies apmeklēt. Ir patīkami būt pie dabas, sajust tās pirmatnīgumu, bet tajā pat laikā pārvietoties pa drošiem ceļiem, takām, laipām un just, ka taku saimnieki par apmeklētājiem rūpējas. Nav jau noslēpums, ka mūsu meži pilni ar ērcēm un ja ērce inficēta, nelīdz ne pareizs apģērbs, ne arī tas, ka esi vakcinējies. Šopavasar esam izstaigājuši gan Ķemeru takas, gan Līgatnes, Siguldas un Ieriķu takas. Izlasīju arī par Kubeseles taku, kas sākas un beidzas pie Krimuldas baznīcas un man tā šķita interesanta ar to, ka ir diezgan gara (gandrīz 4 km) un tur atrodas arī dažādi apskates objekti. Šī gada maija pastaiga iesākās jauka un jautra. Vispirms iepazināmies ar oficiālo informācijas stendu stāvlaukumā, tad izstaigājām labirintu, sasveicinājāmies ar tur atnākušajiem suņiem, apskatījām Kaupo atdusas vietu, kādu alu, kas vēl redzama, neieejot mežā un tad taka ievijas mežā. Jau pirmajā mirklī gribējās doties atpakaļ, bet likās, ka gan jau būs labi un ja aiziesim atpakaļ, vēlāk būs sajūta, ka kaut kas tomēr nav apskatīts, līdz galam izdarīts. Bet faktiski tā šaurā taciņa vijās cauri krūmu brikšņiem un džungļiem, kur no zariem un garas zāles vispār nav iespējams izvairīties. Kad bijām jau apmēram pusceļā, pamanījām pirmās ērces uz sava apģērba. Nu jau vairs nebija jēgas iet atpakaļ, jo priekšā apmēram tik pat liels ceļa gabals un cerība, ka varbūt tomēr ceļš būs klajāks. Tā arī bija. Kad tikām līdz Gaujai, likās, ka nu varēsim iet brīvi. Novilkām visu, ko vien var novilkt, izpurinājām drēbes, izķemmējām matus un devāmies tālāk. Izejot no meža, vēl krietns gabals bija jābrien pa nepļautu lauku, kur zāle pinās pa kājām un arī tajā iespējams, ka bija ērces, jo atnākot līdz stāvlaukumam un mašīnai, atkal atradām uz drēbēm ērces. Atkal ģērbāmies nost, purinājām, ķemmējām un laimīgi, ka tikuši no tās elles ārā, braucām mājās. Tomēr viss tik labi nebeidzās. Lai gan mājās visas drēbes uzreiz novilkām un pārģērbāmies, tomēr vienam no mums ērce piesūcās. Jācer, ka komplikāciju nebūs, jo tās jau parādās tikai pēc ilgāka laika.
Jāsaka, ka šī diena bija kā murgs. Ne mēs kaut ko no apskatāmajiem objektiem redzējām, jo lielu daļu ceļa pavadījām skrienot, lai ātrāk tiktu galā, ne arī dabu baudījām un atpūtāmies. Izbrīna tas, ka plaši reklamēta taka, kurai ir arī savi uzturētāji, nav aprīkota kaut vai ar brīdinājumiem par to, ka tur ir ērces. Ja nevar taku uzturēt vajadzīgajā kārtībā, tad vismaz jāizliek brīdinājumi jeb arī taku jāsaīsina, lai apmeklējiem nebūtu jāspraucas caur krūmiem. Tur taču nedodas tikai pieredzējuši dabas pētnieki, bet arī parasti ierindas pilsoņi ar bērniem. Kad paudu savu sašutumu kādam vietējam atbildīgam darbonim, tas atbildēja, ka tur jau tā dabas unikalitāte un ka mums jāsadzīvo ar katru dieva dotu radībiņu. Jā, es tam piekrītu un nemaz arī nepieprasu izlaist mežā dihlofosu un iznīcināt insektus. Es vienkārši vēlos, lai taka tiktu vai nu sakārtota tā, lai apmeklētājiem nebūtu jācieš jeb arī lai tiktu izlikti pamanāmi brīdinājumi, ka tur ir ērces un ka iespējama apgrūtināta pārvietošanās. Vai tas ir daudz prasīts?
Pirms dodaties uz šo Kubeseles dabas taku, lūdzu apdomājiet, vai vispār vēlaties tajā iet. Varbūt labāk nevajag.

LĪGATNE - desmit brīnumu pilsēta jeb In Memoriam lācene Made

Skaistā Līgatne, kas līdz šim lepojās ar saviem deviņiem brīnumiem, kopš 24. aprīļa vakara var sākt "lepoties" ar vēl vienu - desmito. Ar pieradināta, neaizsargāta lāča Mades nošaušanu, kas bija paņēmusi brīvsoli no savas mītnes Līgatnes dabas parkā. Divas dienas tai tika sekots, bet kad neviens nevarēja izdomāt kā to noķet un aizvest atpakaļ uz mājām, kādam šaurpierainajam ienāca prātā doma to nošaut. Jā, jā, nošaut! Un nevis iešaut miega zāles, kā to dara pie civilizētiem cilvēkiem. Tagad sacer pasaciņas, ka lācis it kā uzbrucis kopējai Velgai, bet patiesība esot pavisam savādāka. Velga pati neatzīst, ka būtu bijis uzbrukums un viņa pati būtu varējusi miega zāles iešaut, ko jādara no ne pārāk liela attāluma. Bet kādam izdzimtenim radās doma nošaut pavisam. Tā sakot, nav lāča, nav problēmas. Krievu psiholoģija un domu gājiens. Bet šādiem cilvēkiem (ne tikai šiem slepkavām, bet arī citiem noziedzniekiem, zagļiem, meļiem, dzīvnieku spīdzinātājiem) tas viss ar laiku nāks atpakaļ, tikai žēl, ka viņi par to nedomā pirms noziegumu izdarīšanas. Ak, jā, protams, viņiem jau nav ar ko domāt! Tie ir bezsmadzeņu un bezdomu radījumi.

Šodien (26.aprīlī) vēl nācās uzzināt, ka nabaga lācīti izbāzīšot. Cinisms visaugstākajā pakāpē! Tas maksāšot 1000 latus!  Kāpēc nauda netika likta lietā, lai civilizētā veidā lāci saķertu vai aizmidzinātu vai vēl labāk - lai pirms tam voljēru sakārtotu? Tam naudas nekad nav bijis un nebija. Bet izbāzenim - tam būs! Varbūt labāk to izbāzeni turēt Šteina kabinetā, lai skatās uz "varoņdarbu" diendienā. Nedomāju, ka būtu ētiski rādīt cilvēkiem tā lāča izbāzeni, par kuru viņi braukuši priecāties un skatīties uz dzīvu.

Šis varētu būt jaunais Līgatnes ģerbonis jeb PR plakāts. To atradu internetā šeit: http://blog.digibrand.lv/made-in-ligatne

Neuzticība – slimība vai deģenerācija?

Kamēr vēl nav nokārtojusies zādzības lieta, prātā nāk un nāk arvien jauni atmiņas uzplaiksnījumi no tiem laikiem. Lūk vēl viens.

 Nemaz tik ilgi ar Andi vēl nebijām pazīstami, kad mani skāra viens no šokiem, kādu bijis ne mazums mūsu pazīšanās laikā. Kādu dienu saņēmu uzaicinājumu no viņa brāļa Ata pavadīt kopā laiku romantiskā gaisotnē. Es biju mēma! Protams, noraidīju. Bet Andim to pasniedzu, ka viens no viņa brāļiem izteicis man romantisku piedāvājumu. Cerēju, ka Andis būs saniknots un mēģinās noskaidrot, kurš tad tas bijis. Bet viņam jau tas laikam sen bija zināms, jo viņš uzreiz pajautāja – vai Atis? Un viss. Pagāja ilgāks laiks un es iepazinos ar cita viņa brāļa Arnolda nu jau bijušo sievu. Kaut kā aprunājāmies par šo un to un cita starpā runājām arī par šo tēmu. Un izrādās, ka Atis arī viņai izteicis šādu piedāvājumu. Nu atkal bija šoks! No malas Atim it kā saticīga ģimene, bet kas notiek tās aizsegā......

Jā, tagad to visu pārdomājot, atceros situāciju, kad Andis pacilāts man stāstīja, ka Atim mašīnā visur sabāzti prezervatīvi. Un kādam gan nolūkam? Ne jau tāpēc, ka prezervatīvus nav kur likt.

Jājautā, vai šie cilvēki ir slimi? Jeb deģenerējušies nemitīgās žūpības rezultātā? Paši laikam nesaprot kādu kaunu nodara ģimenei  - vecākiem, sievām, draudzenēm, bērniem.