Jūrmalā nedomā par vēsturisko objektu saglabāšanu

Šoruden biju izdomājusi, ka jāaizbrauc uz Jūrmalu. Šoreiz ne sauļoties un peldēties un ne izrādīt sevi un citus paskatīties pastaigā pa Jomas ielu. Gribējās apskatīt, kā tad Jūrmalā tiek saglabātas vēsturiskās vērtības. Līdz šim radies iespaids, ka Jūrmalai ir tikai viena problēma un sāpe un interešu objekts - Jaunais vilnis. Jo Jūrmalā, kaut arī tā ir kūrortpilsēta, Dome nemaz nedomā par kādu sanatoriju, atpūtas namu izveidi ar kādiem interesantiem knifiņiem un labām cenām, kas spētu piesaistīt klientus un tūristus no visas pasaules. Tai ir tikai viena vēlme - saglabāt šo karikatūru parādi ar balagāna elementiem - Jauno vilni un iztirgot pēc iespējas vairāk zemes, dzīvokļu un māju šiem Latvijai nelojālajiem Krievijas cilvēkiem.
Ja vēl Raiņa un Aspazijas piemiņa Jūrmalā kaut cik tiek saglabāta un uzturēta, tad to nevar teikt par citām vēsturiskām ēkām un cilvēkiem.
Zinu, ka Jūrmalas nomalē, Strauta ielā, ir mazs koka namiņš, kuru kādu laiku īrējis Emīls Dārziņš, tajā viņš radījis savu "Melanholisko valsi" un droši vien taču ne bez Domes līdzdalības pie tā pat ir pielikta piemiņas plāksne, kas šos fakstus apliecina. Pašlaik ēka stāv ar vaļā durvīm, ir izdemolēta, teritorijā var iekļūt pa saplēstu sētu. Daudz jau vairs netrūkst, lai, iestājoties aukstajam laikam, bomži to vienkārši nosvilinātu. Ar lielu cerību uzrakstīju par šo faktu Jūrmalas Domei, bet aplauzos - nesaņēmu atbildē ne raksta galiņa. Tātad - par to viņiem ir nulle intereses.
Iedomājos apmeklēt arī Majoru muižu, kura celta ap 1910. gadu kā vasaras rezidence un medību pils pēc arhitekta V. Bokslafa projekta. Majoru muižas īpašnieki jau no 16. gadsimta bija Kurzemes muižnieku Firksu dzimta, kura muižā uzturējās vasarās. Vēlāk ēkā bijis bērnu nams. Tagad ēka ir tukša, noplukusi, skaistais parks aizaudzis. Laikam tiek gaidīts, lai to arī kāds nosvilina jeb lai laika zobs sagrauž. Tad varēs to nojaukt un būs par kādu problēmu mazāk.
Arī Dubultos ir kāda interesanta ēka - bijusī Bērziņa–Šmithena ģimnāzija. Pirmā latviešu tautības privātskola Rīgas Jūrmalā, dibināta 1909. gadā. Eižena Laubes projektētajā skolā strādāja un mācījās ievērojamas personības, to skaitā skolas dibinātājs Ludis Bērziņš (folklorists un pedagogs), skolotājs Jānis Kuga (mākslinieks), skolēni Pauls Stradiņš (mediķis), Pauls Kalniņš (sociāldemokrāts), Jānis Sudrabkalns (dzejnieks) un daudzi citi.  Internetā var atrast informāciju, ka ēkā atrodoties bibliotēka. Tā ir veca informācija. Ēka ir uz sabrukšanas robežas, vietām bez jumta, vietām sašķiebusies. Vienīgo cerību vieš fakts, ka pie ēkas stāv apsardzes mašīna un to sargā. Varbūt tomēr ir doma atjaunot?
Jāsaka, ka no Jūrmalas atgriezos visai skumīgā noskaņojumā. tās vadībai interesē tikai savu spalvu spodrināšana un iztapšana Krievijas naudas maisiem, kuru nauda, acīmredzot, pilsētas uzturēšanai un vēstures saglabāšanai nav domāta.

Andis Meisters

Ar visu iepriekš aprakstīto notikumi, kuros iesaistīts Andis Meisters, nav beigušies. Nu jau pagājis ilgāks laiks kopš man zināmā pēdējā notikuma. Ne man laiks bijis, ne vēlēšanās par šo zagli domāt, ja vien tas mani pašu un manu tēvu nebūtu skāris. Jāsaka, ka šis nu ir tas tipiskākais gadījums, par kuru var teikt, ka cilvēks zāģē zaru, uz kura pats sēž un arī to, ka pats savā acī neredz pat ziloni.

Andis laikam nespēja sagremot to, ka pēc kārtējā delīrija, pēc kura man tika uzvelti visi pasaules grēki un paziņots, ka viņa brālis Ar****s mani labprāt nožņaugtu (varbūt tu, Andi, to noliegsi, jo ar atmiņu dzērumā tev tā pašvaki),  beidzot nolēmu viņu pasūtīt un mainīt savu telefona numuru. Diezgan biju atklausījusies pa četriem gadiem nepamatotos ķērcienus un fantāzijas, jo šis cilvēks neprot lietas izrunāt, pārbaudīt faktus, bet gan gāž pa taisno virsū visas samazgas tam, kam to visvieglāk izdarīt. Bet varbūt vienkārši šis kompleksu māktais cilvēks kārtējo reizi izmantoja ierasto metodi – pats zog, bet vaino citus. Bet šoreiz Andis bija izdomājis, ka jāaiziet pie mana tēva uz darbu un jāpasaka tur, ka mans tēvs ir zaglis. Izklausās komiski, ja tas nebūtu traģiski. Tādus brīnumus laikam var izdomāt tikai rūdīts alkoholiķis ar savām atmiekšķētām smadzenēm. Un izdomāja to vismaz pusgadu pēc tam, kad es vairs nebiju nekādā veidā ar viņu kontaktējusies, jo mans numurs bija mainīts. Mans tēvs Andi nav apzadzis, bet otrādi gan ir bijis. Var teikt, ka Andis ir apzadzis manu tēvu, jo visi man nozagtie gredzeni bija pārsvarā laika gaitā mana tēva pirkti un dāvināti manai mammai. Andim nepietika ar to, ka jau pēc Ilmāra Rimšēvica apzagšanas viņš nevis gatavojās atdot nozagto, bet gan izziņoja dažādās iestādēs par Rimšēvica it kā „grēkiem” un nu viņa uzvārds portālos atrodams ne visai labā kontekstā, darot  kaunu pats saviem vecākiem, ģimenes locekļiem (

http://www.delfi.lv/news/national/politics/rimsevics-savas-saimniecibas-parzinim-neatdod-auto.d?id=7749472  un

 http://www.apollo.lv/portal/news/articles/15741/ ), kas velkas viņam līdz jau gadiem. Tagad vēsture ir atkārtojusies. 

Lieki teikt, ka kopš pēdējā zvēresta 2010.gada novembrī, kad Andis zvērēja atdot man nozagto un stāstīja, cik ļoti viņam tas ir svarīgi, nekas nav mainījies. Viņš pat aptaujāja mani, vai es gribēšot saņemt nozagto naudā vai līdzvērtīgā vērtslietā, jo tas, kas nozagts man, sen jau pārdots. Ja tā patiešām būtu viņa goda lieta, tad viņš atrastu iespēju nokārtot savu parādu. Bet viņš neliekas ne zinis. Laikam taisnība tam interneta komentāram pēc raksta par Rimšēvica apzagšanu jau tālajā 2004. gadā, kurā teikts: 
Ramands, 18.03.2004 21:05
Eh... Tik daudz dazjaadu viedoklju... Gribeeju tik veelreiz pateikt, ka Andis ir savdabiigs tipinjsh. Ne paaraak biezji taadus naakas sastapt. Ja nebuutu vinja maaminjas, kas no visiem meesliem velk aaraa, tad vinjsh ja°u sen buutu nonaacis... pie bomzjiem. Zjeel tikai maaminjas.
Un arii savus paraadus vinjsh neuzskata par vajadziigu atdot. Labaakaa gadiijumaa to izdara vinja maaminja.. Vai nav skaisti ??? Es ar taa gribeetu :))

Skatīt turpinājumu un citus notikumus citos ierakstos

Baldones picērijai - fui!

Neesmu liela picu ēdāja un picēriju apmeklētāja, bet tā kā mans dēls ir padsmitnieks, šad un tad nākas piekāpties un ieiet arī kādā picērijā. Apmēram pirms diviem gadiem garāmbraucot iegājām Baldones Novada picērijā, kas patīkami pārsteidza. Bija ļoti gardas picas, samērā laipna apkalpošana. Pēc tam arī internetā lasīju labas atsauksmes. Pagāja divi gadi un atkal tur braucām garām 7.jūnijā. Dēls ieteicās, ka varētu tur kādu picu apēst. Piekritu. Pasūtījām picu, es kafiju un mums kopā bija jāmaksā 8 eiro un 20 centi. Devu 20 eiro gabalā un vēl apvaicājos vai pārdevēja nevēlas, ka iedodu 20 centus, lai vieglāk izdot. Viņa pat neuzskatīja par vajadzīgu man atbildēt, bet sāka man atlikumu skaitīt un bērt naudas šķīvī 2, 5, 10 un 20 centos. Tātad 12 eiro saņēmu tieši divus naudas šķīvjus pilnus ar sīknaudu. Es biju tik apstulbusi, ka nespēju ne vārda pateikt. Vēlāk sapratu, ka vajadzēja atteikties no pirkuma, ja jau nevar pat pabrīdināt, ka izdos man tādu sīknaudu. Bieži mani pardevēji ir brīdinājuši, ka viņiem nāksies izdot pa vienam eiro vai vēl sīkāk un tad es izlemju vai pirkt jeb kaut kā savādāk mēģināt sakombinēties. Arī todien Baldonē mēs būtu pa visiem makiem kaut kā tos 8 eiro kopā savākuši, bet pārdevēja uzskatīja par labāku vispār nesaruāties. Jāsaka, ka arī kafija tur bija nebaudāma, ūdeņaina un bez kafijas garšas un smaržas. Dēls teica, ka pica arī neesot bijusi tāda, kāda tur cepta agrāk. Vismaz divus klientus viņi ir zaudējuši.

Kārļa Zāles piemiņas nekopšana Inčukalnā

Mūsu slavenais latvietis Kārlis Zāle (1888.-1942.) tik daudz unikālus mākslas darbus mums atstājis, nodzīvojis īsu, bet piesātinātu un interesantu dzīvi, bet par viņa piemiņas saglabāšanu neviens daudz nedomā. Nezinu kādā stāvoklī ir viņa jaunības mītnes vieta Liepājā, sen neesmu bijusi arī Rīgā, Satekles ielā, kur bija viņa nams un darbnīca, bet Inčukalna mājiņa iet postā. Laikam jau uzskata, ka labākas piemiņas tēlniekam nav kā viņa atstātie mākslas darbi - Brīvības pimineklis, Brāļu kapi Rīgā, Sudrabkalniņš, Pumpura piemineklis Lielajos kapos, piemineklis pulkvedim O.Kalpakam Visagala kapos u.c. un tad jau tādu "štrunta" māju var izspokot un sačakarēt. Vai Inčukalna vadība nesaprot, ka tas būtu labs tūrisma maršruts, ja tajā namiņā iekārtotu muzeju un to savestu lietošanas kārtībā, nojaucot padomju okupācijas gados piebūvētās nožēlojama izskata piebūves.
Kārlis Zāle augstu tika vērtēts arī tolaik Krievijā. 1913.gadā viņš ar uzslavu beidzis Kazaņas mākslas skolas Tēlniecības nodaļu un sakarā ar Krievijas caru Romanovu dinastijas 300 gadu valdīšanas jubileju, diplomdarbā izgatavojis 17 caru attēlus - pirmo un pēdējo caru visā augumā, pārējiem krūšutēlus, kā arī monumentālu grupu ledū 10m augstumā Susaņina piemiņai. Tur arī nepiemērotos laika un darba apstākļos K.Zāle sabeidza savu veselību, ar ko nācās mocīties visu atlikušo mūžu.
Labs izziņas avots un arī sava veida piemiņa māksliniekam ir nesen izdotais Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfiskais romāns "Trīs zvaigznes", kura iespaidā man radās vēlme izzināt K. Zāles Inčukalna periodu. Kad mākslinieks jau pilnībā bija sabeidzis savu veselību, ārsti ieteikuši, ka vēl par kādu gadiņu mūžu varēs paildzināt, dzīvojot laukos, kur vieglāk elpot. Izvēle kritusi uz Inčukalnu, jo tur bijusi arī sanatorija, kur laiku pa laikam paārstēties. Par labu izvēlei nācis arī tas, ka tolaik šajā teritorijā dzīvojuši daudzi tā laika populāri aktieri, mākslinieki.
20.gadsimta sākumā Inčukalns gaisa tīrības ziņā bija 2.vietā Eiropā. Veselīgais gaiss, priežu mežs, Gauja, ērta satiksme ar Rīgu - tas viss nodrošināja, ka Inčukalns kļuva iecienīta atpūtas vieta. Pēc Pirmā pasaules kara postījumu likvidēšanas Gaujas krastos izauga vasarnīcu ciems, ko būvēja rīdzinieki, pārsvarā mākslinieki. Inčukalniešiem ir teiciens: “Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā.” Ar to domāts īpašais gaiss, ko rada saglabātie priežu meži. 
 K.Zāles māja atrodas priežu meža ielokā Krustiņu kalnā, ko dēvēja arī par Aktieru kalniņu, jo tur vasaras atvaļinājumu pavadīja izcilie latviešu teātra mākslinieki Anta Klints, Alfrēds Antmanis Briedītis, Ella Jēkabsone, Lilija Ērika, Ludmila Špīlberga. Par aizgājušajiem labajiem laikiem šobrīd palicis maz liecību, vairāku logu rūtis – izsistas. 

Savulaik žurnālā "Atpūta" Krustiņu kalnu dēvēja par Latvijas Holivudu. Šeit dzīvojošie mākslinieki ar vērienu gan strādāja, gan izklaidējās. Vasarās galvaspilsētas aktieri Inčukalnā uz improvizētas skatuvītes iestudēja teātra izrādes, kurās paši spēlēja galvenās lomas, bet vietējie iedzīvotāji piedalījās masu skatos.
Tas bijis liels notikums – spēlēt kopā ar profesionāliem aktieriem. Vēlāk, pēc kara, tie mākslinieki, kuri neizbrauca no valsts – operas solisti, mūziķi un aktieri – pulcējās Annas Ludiņas mājās, kur šodien zaļo viņas iekoptais "Mākslinieku dārzs".
 Inčukalna sanatorijas ēka celta 1914. gadā pēc Baltijas naftas bāzes direktora barona fon Zonberharda pasūtījuma kā medību pils. Tā bijusi dāvana barona meitai un trim dēliem. Pirmā pasaules kara laikā visi barona dēli krita, bet meita pili pārdeva koku tirgotājam Šūmjānim, bet tas vēlāk - agronomam Bērziņam. 1927. gadā ēku nopirka skolotāju slimokase. Greznajā ēkā izvietotajā sanatorijā varēja atpūsties 32 cilvēki. Otrā pasaules karalaikā tur tika ierīkota vācu, vēlāk - padomju karavīru lazarete. 50. gados te bija tuberkulozes sanatorija bērniem, 70. gados - astmas slimnieku sanatorija. No 1993. gada pilī saimniekoja Bērnu bāreņu aprūpes centrs "Inčukalns".
Šeit savu veselību uzlabojis arī Kārlis Zāle.

 Kā jau daudzviet pie mums, skaistas, vēsturiskas ēkas tiek pamestas, netiek apsaimniekotas utt. Šurp braucu ar domu, ka te patiešām ir aprūpes nams, bet izrādās, ka tā te vairs nav.Ēka esot atsavināta, slimie bērni izformēti pa citām iestādēm, bet ēka stāv tukša. Nu it kā esot nodota kaut kāda kārtējā izpriecu nama veidošanai ar ļoti lielu iespējamību, ka šis arhitektūras piemineklis vairs nebūs tautai pieejams. 
Skaisti Inčukalna vadība atkratās no savu kultūras objektu sakopšannas! "Paldies" viņiem par to!

Pieprasījums

Šodien kārtējais izlēciens, ko pastrādājis Andis Meisters. Aiznesis manai draudzenei paša fotografētas manas bildes un kad draudzene viņam piezvana un apjautājas, kāpēc viņš tur vēl viņu pin iekšā, viņš pieprasa, lai es izņemot no interneta riebeklības, ko es esot par viņu sarakstījusi. Bet kur tad ir tās riebeklības? Vai tās, ka viņš ir mani apzadzis? Vai tās, ka viņš ir arī citus apzadzis? Nu, ja tās ir riebeklības, tad jau pats vien tās ir laika gaitā sastrādājis, bet tagad no tām kautrējas. Un kāpēc tad neprasa portāliem Delfi, Apollo un Tvnet, lai izņem riebeklības, kas par viņu rakstītas? Tur grūtāk kaut ko pieprasīt? Patiesībā šis cilvēks terorizē laiku pa laikam mani jau divus gadus. Tagad viņš sācis terorizēt arī manu ģimeni un draugus un draud to darīt vēl un vēl.
Andi, Andi, un tu vēl gribi ar mani runāt? Vai tad ar tevi var runāt? Vai tu vispār proti runāt un kaut ko risināt bez kliegšanas, draudēšanas, lamu vārdiem? Vai tu nesaproti, kāpēc es jau 2 gadus nereaģēju uz tavām rupjībām un draudiem īsziņās? Ja pirms tam es biju tā, kas vienmēr centās visu izrunāt, nolīdzināt, tad nu es esmu sapratusi, ka tam nav bijusi nekāda nozīme. Ja tu tiešām kaut ko vēlies risināt, tad to jādara savādāk. Nevis jānes manas bildes citiem cilvēkiem, uz ko tev nav nekādu tiesību.Vai tu esi aizmirsis, ka man arī ir gan manas, gan arī tavas tādas pašas bildes? Un kas būtu, ja es tās sāktu visiem izsūtīt? Man gan negribas tērēt naudu tintei, aploksnēm, papīram. Un vēl. Labi, pieņemsim, ka es pēc tava pieprasījuma visu uzrakstīto izdzēšu. Un ko tu soli no savas puses? Atdosi man to visu nozagto, ko vēl neesi atdevis? Okei, par tādu maiņu es varētu padomāt. Laikam tu nesaproti to, ka ar diplomātiskām sarunām var daudz ko panākt, bet ne jau ar draudiem un šantāžu.
Izskatās, ka tu esi aizmirsis pašu galveno un būtiskāko visā šajā lietā - kāpēc tā vispār ir izcēlusies. Savā atriebības kārē tu divus gadus perini visādus atriebes variantus, kuru laikā esi paspējis aizmirst pirmsākumus. Tu jau biji tas, kas mani apzaga, kas liedzās, kas negribēja neko atdot un tā arī neesi atdevis vēl joprojām. Tev vieglāk atriebties nekā cilvēcīgi nokārtot savas saistības.

P.S. Bija man tev, Andi, uzrakstīta vēstule augustā, kuru nenosūtīju. Varbūt kādreiz to saņemsi, ja uzskatīšu, ka tev to tomēr vajadzētu izlasīt.

Papildināts 8. oktobrī, 2012
Šodien atskanēja telefona zvans manai mammai atkal ar kārtējo muļķīgo prasību, lai izdzēšu no interneta to, kur esmu aprakstījusi kā Andis mani apzadzis, nosaucot to par riebeklību. Pats zog un sauc to par riebeklību un pats no tā vēl kautrējas. Dīvains īpatnis.

Turpmākās dienas
Manas mammas dzīvoklī atskan neskaitāmi telefona zvani, kur neviens nerunā. Man jau bija skaidrs, ka ir vēlme laikam dabūt manu tēvu pie telefona. Ko tad, Andi, nerunāji, kad satiki manu tēvu pie mājas ieejas durvīm? Vieglāk tā telefoniski draudēt un šantažēt? Vienu reizi laikam neizturēja pa tukšo zvanīt un apvaicājās pēc mana tēva, bet kad viņam jautāja, kas tad tur zvana, klausuli nometa. Diegabiksis!

Bauska

Neizsakāms prieks par skaisto, sakopto un galvenais - latvisko Bausku. Vakar pati apskatīju arī jaunatklāto pieminekli Bauskas aizstāvjiem pret padomju okupāciju. Tādus vajadzētu vairāk un katrā pilsētā. Paldies Bauskai!

Turpinājums A. Meistera lietā - šantāža un citas dīvainas izdarības

Nu tā! Ir atkal pagājis laiks, dzīve turpinās un kad jau gandrīz paspēju piemirst par tādu eksemplāru kā mans apzadzējs Andis Meisters, viņš atkal liek par sevi atcerēties. Patiesībā ir bijušas vairākas tādas reizes šo divu gadu laikā, kopš neesmu ar viņu ne zilbes pārmijusi, kad atkal un atkal viņš uzrodas vai nu ar draudiem vai salabšanas mēģinājumiem jeb pat ar šantāžu.
To jau es pat nezinu, cik reizes un kad viņš man ir draudējis, jo viņš nezin manu īsto telefona numuru un veco numuru es ieslēdzu tikai reizēm, varbūt reizi pusgadā uz īsu brīdi. Un tad arī es tur reizēm atrodu pa kādam draudam, ķengai utt. Kā jau jūs visi ziniet, pirmā viņa saaktivizēšanās notika apmēram 2011. gada pavasarī, apmēram pusgadu pēc tam, kad pārtraucu ar viņu jebkāda veida sakarus. Toreiz viņš bija izdomājis aizčāpot līdz mana tēva darba vietai un apmelot manu tēvu, stāstot, ka viņš esot zaglis. Alkoholiķa murgi!!!
Pēc tam atkal pagāja vairāki mēneši un precīzi 2011.gada 1.oktobrī, skaistā saulainā rudens dienā, kad man ar draugiem bija paredzēts brauciens uz Līgatni pie dabas, agrā rītā pienāca lūdzoša īsziņa no Anda, lai es aizsūtot viņam kāda populāra cilvēka telefona numuru. Es biju šokā! Gan par to, ka viņš pēc tā visa, ko pastrādājis, spēj man kaut ko lūgt tā, it kā vēl vakar būtu draudzīgi runājušies, gan arī par to, ka viņš ļoti labi zin, ka man tā cilvēka telefona numura nav, nekad nav bijis un nevar būt. Tātad tā bija vēlme uzsākt sakarus, izzondēt manu noskaņojumu. Es neatbildēju.
Varbūt pa starpu bijuši vēl kādi draudi vai citi brīnumi, bet jauns aktivitātes periods viņam sākās 2012. gada augustā. Nejauši uzķēru atkal kādu viņa īsziņu ar rupjībām un draudiem. Bija arī vairāki telefona zvani, uz kuriem nereaģēju. Un tad pienāca vēstule pa pastu ar draudiem un šantāžu, piedraudot ar dažām darbībām, ja es nelikšot mierā viņa ģimeni. Interesanti gan, kā tad es nelieku to ģimeni mierā? Ne jau es dzeru, ne skandālus taisu, ne zogu, ne draudu, es pat nereaģēju uz viņa ziņām, zvaniem. Tad gan mans mērs atkal bija pilns un es otro reizi vērsos policijā. Pirmajā reizē par zagšanu, šoreiz par draudiem un šantāžu. Interesantākais tas, ka tieši tāpat man piedraudēja ar šantažēšanu Anda brālis toreiz, kad lūdzu viņa palīdzību kaut kādā veidā ietekmēt Andi, lai viņš atdod man nozagtās mantas. Cerēju uz sapratni, bet dabūju draudus mani šantažēt. Tā kā tas laikam viņu vidū nav nekas īpašs, ja brāļi viens pēc otra gatavi draudēt un šantažēt, lai tikai nebūtu jāatdod tas sīkums, kaut paši laiku pa laikam maksā sodos tūkstošus. Bet tas ir atsevišķs stāsts, ko tagad neiztirzāšu.
Tagad ir 2012. gada 28. septembris. Liekas, ka puisim atkal kaut kas bijis padomā, jo apmēram pirms nedēļas tika pieķerts grābstoties gar manas mājas ieejas durvju kodu tumšajā diennakts laikā. Pieķeršanas brīdī pagriezās un aizgāja. Vai cilvēks, kurš būtu gribējis izrunāt lietas, kā to dara normāli cilvēki, būtu aizgājis? Nē! Acīmredzot atkal kārtējās kretīnības prātā.

Kubeseles dabas taka - ērču midzenis.

Mūsu ģimene ļoti iecienījusi atpūtu dabā. Katrā brīvā brīdī apceļojam Latviju un citas valstis. Visbiežāk jau iznāk būt tepat Latvijas mežos, pie jūras utt. Pēdējā laikā visur populāras kļuvušas dažādas dabas takas, kuras tad nu arī cenšamies apmeklēt. Ir patīkami būt pie dabas, sajust tās pirmatnīgumu, bet tajā pat laikā pārvietoties pa drošiem ceļiem, takām, laipām un just, ka taku saimnieki par apmeklētājiem rūpējas. Nav jau noslēpums, ka mūsu meži pilni ar ērcēm un ja ērce inficēta, nelīdz ne pareizs apģērbs, ne arī tas, ka esi vakcinējies. Šopavasar esam izstaigājuši gan Ķemeru takas, gan Līgatnes, Siguldas un Ieriķu takas. Izlasīju arī par Kubeseles taku, kas sākas un beidzas pie Krimuldas baznīcas un man tā šķita interesanta ar to, ka ir diezgan gara (gandrīz 4 km) un tur atrodas arī dažādi apskates objekti. Šī gada maija pastaiga iesākās jauka un jautra. Vispirms iepazināmies ar oficiālo informācijas stendu stāvlaukumā, tad izstaigājām labirintu, sasveicinājāmies ar tur atnākušajiem suņiem, apskatījām Kaupo atdusas vietu, kādu alu, kas vēl redzama, neieejot mežā un tad taka ievijas mežā. Jau pirmajā mirklī gribējās doties atpakaļ, bet likās, ka gan jau būs labi un ja aiziesim atpakaļ, vēlāk būs sajūta, ka kaut kas tomēr nav apskatīts, līdz galam izdarīts. Bet faktiski tā šaurā taciņa vijās cauri krūmu brikšņiem un džungļiem, kur no zariem un garas zāles vispār nav iespējams izvairīties. Kad bijām jau apmēram pusceļā, pamanījām pirmās ērces uz sava apģērba. Nu jau vairs nebija jēgas iet atpakaļ, jo priekšā apmēram tik pat liels ceļa gabals un cerība, ka varbūt tomēr ceļš būs klajāks. Tā arī bija. Kad tikām līdz Gaujai, likās, ka nu varēsim iet brīvi. Novilkām visu, ko vien var novilkt, izpurinājām drēbes, izķemmējām matus un devāmies tālāk. Izejot no meža, vēl krietns gabals bija jābrien pa nepļautu lauku, kur zāle pinās pa kājām un arī tajā iespējams, ka bija ērces, jo atnākot līdz stāvlaukumam un mašīnai, atkal atradām uz drēbēm ērces. Atkal ģērbāmies nost, purinājām, ķemmējām un laimīgi, ka tikuši no tās elles ārā, braucām mājās. Tomēr viss tik labi nebeidzās. Lai gan mājās visas drēbes uzreiz novilkām un pārģērbāmies, tomēr vienam no mums ērce piesūcās. Jācer, ka komplikāciju nebūs, jo tās jau parādās tikai pēc ilgāka laika.
Jāsaka, ka šī diena bija kā murgs. Ne mēs kaut ko no apskatāmajiem objektiem redzējām, jo lielu daļu ceļa pavadījām skrienot, lai ātrāk tiktu galā, ne arī dabu baudījām un atpūtāmies. Izbrīna tas, ka plaši reklamēta taka, kurai ir arī savi uzturētāji, nav aprīkota kaut vai ar brīdinājumiem par to, ka tur ir ērces. Ja nevar taku uzturēt vajadzīgajā kārtībā, tad vismaz jāizliek brīdinājumi jeb arī taku jāsaīsina, lai apmeklējiem nebūtu jāspraucas caur krūmiem. Tur taču nedodas tikai pieredzējuši dabas pētnieki, bet arī parasti ierindas pilsoņi ar bērniem. Kad paudu savu sašutumu kādam vietējam atbildīgam darbonim, tas atbildēja, ka tur jau tā dabas unikalitāte un ka mums jāsadzīvo ar katru dieva dotu radībiņu. Jā, es tam piekrītu un nemaz arī nepieprasu izlaist mežā dihlofosu un iznīcināt insektus. Es vienkārši vēlos, lai taka tiktu vai nu sakārtota tā, lai apmeklētājiem nebūtu jācieš jeb arī lai tiktu izlikti pamanāmi brīdinājumi, ka tur ir ērces un ka iespējama apgrūtināta pārvietošanās. Vai tas ir daudz prasīts?
Pirms dodaties uz šo Kubeseles dabas taku, lūdzu apdomājiet, vai vispār vēlaties tajā iet. Varbūt labāk nevajag.

LĪGATNE - desmit brīnumu pilsēta jeb In Memoriam lācene Made

Skaistā Līgatne, kas līdz šim lepojās ar saviem deviņiem brīnumiem, kopš 24. aprīļa vakara var sākt "lepoties" ar vēl vienu - desmito. Ar pieradināta, neaizsargāta lāča Mades nošaušanu, kas bija paņēmusi brīvsoli no savas mītnes Līgatnes dabas parkā. Divas dienas tai tika sekots, bet kad neviens nevarēja izdomāt kā to noķet un aizvest atpakaļ uz mājām, kādam šaurpierainajam ienāca prātā doma to nošaut. Jā, jā, nošaut! Un nevis iešaut miega zāles, kā to dara pie civilizētiem cilvēkiem. Tagad sacer pasaciņas, ka lācis it kā uzbrucis kopējai Velgai, bet patiesība esot pavisam savādāka. Velga pati neatzīst, ka būtu bijis uzbrukums un viņa pati būtu varējusi miega zāles iešaut, ko jādara no ne pārāk liela attāluma. Bet kādam izdzimtenim radās doma nošaut pavisam. Tā sakot, nav lāča, nav problēmas. Krievu psiholoģija un domu gājiens. Bet šādiem cilvēkiem (ne tikai šiem slepkavām, bet arī citiem noziedzniekiem, zagļiem, meļiem, dzīvnieku spīdzinātājiem) tas viss ar laiku nāks atpakaļ, tikai žēl, ka viņi par to nedomā pirms noziegumu izdarīšanas. Ak, jā, protams, viņiem jau nav ar ko domāt! Tie ir bezsmadzeņu un bezdomu radījumi.

Šodien (26.aprīlī) vēl nācās uzzināt, ka nabaga lācīti izbāzīšot. Cinisms visaugstākajā pakāpē! Tas maksāšot 1000 latus!  Kāpēc nauda netika likta lietā, lai civilizētā veidā lāci saķertu vai aizmidzinātu vai vēl labāk - lai pirms tam voljēru sakārtotu? Tam naudas nekad nav bijis un nebija. Bet izbāzenim - tam būs! Varbūt labāk to izbāzeni turēt Šteina kabinetā, lai skatās uz "varoņdarbu" diendienā. Nedomāju, ka būtu ētiski rādīt cilvēkiem tā lāča izbāzeni, par kuru viņi braukuši priecāties un skatīties uz dzīvu.

Šis varētu būt jaunais Līgatnes ģerbonis jeb PR plakāts. To atradu internetā šeit: http://blog.digibrand.lv/made-in-ligatne

Neuzticība – slimība vai deģenerācija?

Kamēr vēl nav nokārtojusies zādzības lieta, prātā nāk un nāk arvien jauni atmiņas uzplaiksnījumi no tiem laikiem. Lūk vēl viens.

 Nemaz tik ilgi ar Andi vēl nebijām pazīstami, kad mani skāra viens no šokiem, kādu bijis ne mazums mūsu pazīšanās laikā. Kādu dienu saņēmu uzaicinājumu no viņa brāļa Ata pavadīt kopā laiku romantiskā gaisotnē. Es biju mēma! Protams, noraidīju. Bet Andim to pasniedzu, ka viens no viņa brāļiem izteicis man romantisku piedāvājumu. Cerēju, ka Andis būs saniknots un mēģinās noskaidrot, kurš tad tas bijis. Bet viņam jau tas laikam sen bija zināms, jo viņš uzreiz pajautāja – vai Atis? Un viss. Pagāja ilgāks laiks un es iepazinos ar cita viņa brāļa Arnolda nu jau bijušo sievu. Kaut kā aprunājāmies par šo un to un cita starpā runājām arī par šo tēmu. Un izrādās, ka Atis arī viņai izteicis šādu piedāvājumu. Nu atkal bija šoks! No malas Atim it kā saticīga ģimene, bet kas notiek tās aizsegā......

Jā, tagad to visu pārdomājot, atceros situāciju, kad Andis pacilāts man stāstīja, ka Atim mašīnā visur sabāzti prezervatīvi. Un kādam gan nolūkam? Ne jau tāpēc, ka prezervatīvus nav kur likt.

Jājautā, vai šie cilvēki ir slimi? Jeb deģenerējušies nemitīgās žūpības rezultātā? Paši laikam nesaprot kādu kaunu nodara ģimenei  - vecākiem, sievām, draudzenēm, bērniem.